-

Timotejam Bērnu Mājas Ziemassvētku ballē vecītis atnesa grāmatu Pūces Viesības. Zanderes teksts, burvīgas Ievas Jurjānes ilustrācijas. Vakarā gulētiešanas rituāla ietvaros rādu uz grāmatas vāku un jautāju: "Ko lasīsim? Vai par pūci?", Timotejs: "Nē. To otro pūci." Apmulsu, bet jau drīz izlobīju, ka tas ir Ezītis Miglā, "tā otra pūce".

Šorīt mani vairākkārt modināja tubas skaņas. Tā kā mājās pārnācu ap pieciem, tad tikai pavēru acis un caur miegaini samiegtiem plakstiņiem pārmetoši un bargi pazibināju acis uz sapņu tēliem miglainajā istabā. Vēlāk sapratu, ka vaininiece bija mana pakaļa, nevis sapņu tēli.
Tātad, vakars sākās Muklājā. Es saposos tik skaisti kā tās meitenes no žurnālu vākiem, kuras, šķiet, vispār nekad nepalaiž gāzes. Es biju skumja un skaista. Viss mani mēreni garlaikoja, tomēr es biju gana atsaucīga, lai nekļūtu nepieklājīga. Sēdēju Visvalža kabinetā , smēķēju un klausījos izmeklētu mūziku šaurā patīkamu cilvēku lokā. Rokā man bija neliels melns blociņš, kurā ik pa brīdim ierakstīju kaut ko, kam vajadzētu izskaidrot un salikt pa plauktiņiem manu melanholisko nopūtu iemeslus, vai iedvest sapņainu mirdzumu nogurušajās acīs.

Noklausījusies atgadījumu par kādu pircēju, kurš nejauši sastaptajam, pārsteigtajam veikala īpašniekam par neizdarītu pirkumu tik sirsnīgi atvainojies, ka pat sācis taisnojoties, ka sieva saslimusi un tāpēc tā sanācis, nolēmu, ka jābeidz tielēties un jāapliecina dzīvi visā tās pretrunīgajā krāšņumā. Nolēmu sākt ar Visvalža gatavotā īstā tatāru beļaša, kuram vidū savā buljonā sutinātas raudzētas jēra gaļas masa, nogaršošanu. Tas nu būtu par tām tubas skaņām rīta agrumā.

Lai piedod Visvaldis, tomēr es vēl joprojām domāju, ka tradicionālā pelēkā kaķa gaļa belašam ir piemērotāks pildījums. Muklājā gan es savu nostāju atturējos paust, jo visi ar teju reliģisku degsmi kā vienā balsī uzdeva uzvedinošus jautājumus – Garšoja? Garšīgs? Garšo, ja? Finansiālo apstākļu dēļ pat notiesāju visu pasauso tenisa bumbiņas izmēra gaļas kunkuli. Un var būt, ka labi, ka tā, jo minētais ēdiens bija it kā bumba ar laika degli – vakara gaitā tas pamazām pieņēma gāzveida formu un iespējams, ka tieši briestošā trauksmes sajūta apakšējā ķermeņa daļā man vēlāk palīdzēja aiziet īstajā brīdī – un spēja aiziet īstajā brīdī, kā zināms, ir viena no visizsmalcinātākajām mākām.

Kad pārējiem no pēdējiem Muklāja viesiem likās, ka „īstais brīdis aiziet” jau ir pienācis un viņi devās mājās es tikai uzņēmu kursu un ar visu to, ka manā kabatā nebija ne santīma jau pēc aptuveni stundas patīkamā kompānijā ar taksi braucu uz kapitālistiskā nacisma templi „PIENS”.
Tā kā pirms kāpšanas taksometrā visi pasākuma dalībnieki bija ārkārtīgi satuvinājušies, jo ceļi bija apledojuši tā, ka visiem bija jāturās kopā un jākrīt vienam otram virsū, tad iekāpjot braucamajā līksmi paziņoju taksometra šoferim : „Necro-feko-bliss!”
Uz ko viņš, neatraudams skatienu no puiša, kas viņam iesēdās blakus, rāmi atbildēja: „Ir jau pamēģināts...”
Izrādījās, ka blakussēdētājs ir taksista bijušis dzīvokļa biedrs.
Ienākusi Pienā uzreizi ierosināju, ka mēs tagad varētu uzvesties kā Īri, kas atbraukuši dzert uz Latviju apčurā brīvības pieminekli, jo kurš tad uz šito vietu nāks nākamajos 100 gados, tomēr šī ideja neguva atbalstu un labi, ka tā, jo mūzika bija megablāsts!
Tur bija viskautkas par bitches un bling un yo-yo gangsta, vnk nereāli kačāja un tad vēl tādi gotiski ielaidumi ar patosainu vientuļu un pašpietiekamu sieviešu drūmajām vokalīzēm.
Labu laiku dejoju tikai es, bet man jau tas taisni patikās, vecajai ekshibicionistei.
Kad starp visiem tiem jaudīgajiem gabaliem negaidīti sāka skanēt Armstronga un kaut kādas dāmas no džeza vokāla grandiem duets, dejā metās draugs Oto. Mēs neganti līksmi saskatījāmies un pa pusei pa jokam nodejojām pilnīgi graujošu deju, kuras noslēgumā es ielecu Oto rokās kā līgava un viss klubs applaudēja.
Pamazām jau arī visi citi sāka dejot. Pie Die Antwood jau dejoju ar visiem draugiem un paziņām, ar ko atbraucu kopā un ko satiku Pienā un kas vēl nebija aizgājuši un savā draivā mēs bijām vienoti kā 15gadīgi metālisti.
Nu un tad ap pulkstens četriem es sajutu to, ka Visvalža belaša metamorfozes tuvojas izejas pozīcijai. Īsti, kur palikt centrā nebija, tāpēc atvadījos no brīnišķīgās kompānijas un slidoju uz māju pusi. Apledojuma dēļ tas prasīja teju divas stundas, bet slidināšanās jau ir gandrīz kā nūjošana – tāda tizla staigāšana, kas uzlabo fizisko formu un palīdz izvēdināt galvu.

Es esmu te.

Es tikai gribēju pateikt, ka cepu saldētus kartupeļus "Free fantasy",
jo nekā cita mājā nav. Nesanaca kaut kā aiziet uz veikalu.
Palēnām piebeidzu Hennesy un gaidu filmas "Super",
kuras plakāts un treileris man ļoti patika, nolādēšanos.
Un domāju es, domāju, ka viskādas lietas notiek tādas...
cītīgas aprakstīšanas vērtas.
Visas tās krustu vietas, paralēles un stiprinājumi
jau tikai tādā retro-inrospekcijā parādās.
Nu ja esi godīgs pret sevi.
Literārā nozīmē.

я иду по жизни маршом (как и мои друзя),
bet man patīk arī novērot kā fundamental things apply as time goes by.
Abas šīs lietas ir vajadzīgas, bet katrai no tām savs laiks,
saprotama lieta.

Nu ja un tad es stāstīšu tagad viskautko,
kas man notiek un notiks un notika un tā.
Man ir dzimšandiena un es biju uz Bērnu Māju un,
lai arī balli pārcēlu uz rītdienu,
jutos šodien tā kā tā sēne, kāviņsauc, vilnītis -
tāda violetīga un ar pūkainām maliņām (ja novāra tad ir ēdama)
Forši ar bērniem dejojām, uzdāvināju Stefanam mašīnu,
kas auksta ūdens ietekmē kļūst balta, bet silta - zila.
No Daugavpils, protams.
Kolēģi man uzdāvināja Kurta Kobēna biogrāfiju
un sarkana samta šalli ar kabatiņu.
Arī bučota esmu diezgan pamatīgi un vairākos slāņos.

Konference izrādījās bija arī vērtīga,
ne vien piedzīvojums un interesanti.
Izrādās, ka visa tā krāsainā, ēteriskā maģija,
ko mēs ar sc user varnu daram ikdienā -
ar drusciņu prāta un krietnu devu izjūtas ir kondensējama tādā šķidrumā,
kuru pa pilītei pievienojot dzeramajam ūdenim
arī neapmaksātam lietotājam sāk rādīties zaķīši.

Necik jau rītdienai arī tos viesus neesmu saaicinājusi,
bet gan jau kaut kā rīta pusē kaut ko tur iekviekšos.
Jebkurā gadījumā - tāpat jau ir diengan jautri.
sc. user san atnesa Hennessy,
drusku iemalkojām un skatījāmies fočenes,
kamēr san nogura acis un bija jāiet mājā gulēt.

Man patīk kā san skatās fočenes - sastingusi kā hamelions
un vicina pirkstu tā kā šerifs vesternā.
Sliktos nošauj bez mazākās šaubīšanās,
bet labie izdzīvo un aizjāj saulrieta folderī.

Metaforu lēkmes piedodiet - esmu taču līksms cilvēks
ekvniokcijas priekšstadijā.

mazuli gulēt noliku - lasījām jauno,
no Daugavpils vesto grāmatu par kurmīti
un skrūvējām ciet un vaļā jauno,
no Daugavpils vesto, lidmašīnu - konstruktoru.
(Lieliska manta!)

Nu un tagad es malkoju atlikušo Hennessy, rakstu un gaidu zvanu.
Var būt vēl, ka nokāpšu dārzā aizpīpēt no mēness kopā ar vārnu.

Ā un san man uzdāvināja grāmatu "Kad dievs bija trusis"

...Nezinu vai šitādi visādi semināri ir tas, kas man patīk.
Kāds "let love be your energy",
ja vislaiku jāpavada rakājoties pa padarītā atlikumiem!?
Un tad vorkšops pieaugušjiem...
Ka tik tas nepārvēršas par kaut kādu
saulrieta rekonstrukciju pēc aculiecinieku liecībām.

Kur tad process, ja vislaiku jādomā par rezultāta atrādīšanu?

Uznāca akūta vēlme izdzēsties no soc. portāliem,
bet es jau zinu, ka tas ir pārejoši.
Izdomāšu kādu citu veidu kā sev nodarīt pāri,
piemēram, iziešu uzsmēķēt.
Vispār jau jūs man ļoti patīkat, cilvēki.
Un esat vajadzīgi.

Lai kādi jūs būtu sūda mēsli.

Tāda sajūta, ka kaut kas nav labi.
Par daudz steigas, par daudz paviršības,
par maz miera.
Es gatavojos iekūņoties.
Uzvelku ķiveri un notinos ar folliju.
Cilvēki, jūs man esat nevēlami.
Tagad viss ko gribu ir virpināt smilgu.

Arlabunakti.
Cerams, ka tas ir pārejoši.

Negāju nekur.
Pēc itāļu receptes izgatavoju izsmalcinātu teļa filejas cepeti piena mērcē ar kaperiem
un citronu kūku pēc franču lauku virtuves pavārgrāmatas.
Mamma pa tam uzvārīja kazeņu zapti, iemarinēja gurķus, sagatavoja
izcilus uzglabājamos sezonas dārzeņu salātus un
spēcinošu koncentrētu liellopa gaļas zupiņu.
Šodien tā vairāk sanāca garšot sastāvdaļas visaptverošajā gatavošanas procesā,
bet rīt pirms darba nokāpšu dārzā, dzeršu espresso un ēdīšu citronkūku, kura,
starp citu, smaržo tā, ka taisni vai jāraud.
Pusnakts kalvadoss un kāda cigarete un
es eju gulēt.

"The anima is now developed enough
that no single object can fully and permanently
contain the images to which it is related."

Tu tikko atnāc no pieticigas pasvinēšanas par godu šķiratajām
vienpadsmit gadu ilgajām attiecībām
(pāris glāzes malbeka un dažas labas sarunas)
un atklāj, ka vēl vēlā pēcpusdienā kopīgi krāmētā kaste
caur roktura caurumu tev tumsā mirkšķina
ar sarkanu gaimu sirspukstu ritmā.
Riteņa lampiņa, ko lai saka,
tāds režīms
bet venalga nepatīkami.

Šīsdienas performance "White rabbit by the way"
bija viens no skaistākajiem darbiem.
Turpmāk sauciet mani par ģimenes albūmu un mobilo fotogrāfiju zvaigzni!
Renuārs atpūšās, bērni brīnās un priecājās.
Baltvīns, cigaretes un spīdīgas konfeti sirsniņas.
Un laiva slīd.


Pirms es nokļuvu brīnumzemē kopā ar Cepurnieku un Alisi
es devos gariem līdzi divu dienu ceļojumā pa šinto dievību apdzīvotu stāstu.
Tur bija skudras, kas nesa mazas krāsainas konfektītes kā apburtie putekļi - zvaigznītes.
Tur bija jāņtārpiņu pilns koks, kas tumsā mirguļoja kā izgreznots ar dzīvu lampiņu virteni.
Tādi mazi šinto gariņi, kas gaida meža karali.
Es pat pirmajā brīdī neticēju - domāju, ka kaut kāda mistiskas zaļganas laternas gaisma atspīd no lapām.
Bet - dārza vidū laterna? Var būt, ka tādu domu pieļāvu, jo naktī lavoties uz vēso terasi
no skapja izņēmu vienu svešu kažociņu, līdzīgi kā to izdarīja Lūsija, pirms nonāca Narnijā.
Un tad tā Pumpuru stacija - tukša veclaicīga koka ēka ar čīkstošu grīdu un čuguna krāsni. Neviena cilvēka.
Tumši mākoņi, nezin kā uzradusies maiga gaisma.
Tik ļoti kārojās aizbraukt līdz Tukumam, lai padzertu ar Zenibu tēju, bet to es nedarīju.
Tad, kad sliedes būs ūdenī,
tad kad Kamadži atradīs biļetes,
tad gan - nekādas kontroles.

Izolde Elcere, RIP.
Mana vecmāmiņa. Mēs nebijām tuvas - var neglaudīt man pleciņu.
Turu īkšķus par viņas ceļojumu un priecājos, ka paguvu viņai parādīt mazuli.
Un tad ir tā, ka ir viena lieta ko es gribētu no viņas paturēt -
fotogrāfijas un dienasgrāmatas, ja tādas ir.
Viņa jaunībā bijusi ļoti skaista un cik viņu zināju -
tik ārkārtīgi aizvērta, cik vien var būt.
Es gribu zināt vairāk par to nelaimīgo mīlestību,
skaistuli, kas visu izmainīja un tad pielika sev rokas,
par ceļojumiem un dzimtas vēsturi - gadrīz visvairāk par to.
Nē. Visvairāk es gribu zināt kas viņa bija un kāda.
Lūdzu neapglabājiet stāstu.
Lūdzu neaiztieciet
viņa fotogrāfiju.

Tā izmisīgi saku, jo
man nav nekā no vectētiņa,
kuru tā arī nesatiku -
tētis visu sadedzināja,
kad viņš nomira.

Kad dodies uz savām mājām, kuras vairs nav tavas mājas,
gribās ēst, īsti nav naudas un vienīgais ko skaidri zini -
ledusskapī jābūt kārbiņai ar rukolu, tad nepārpūlies pārlieku -
jaunajā maiznīcā, kas netālu no 21. autobusa pieturas
pretī "Rīgas Modēm", iegādājies tikai vienu kukulīti maizes
ar "provansas augiem" un olīvēm.
Kad esi ieradies nemājās, uzliec sagurušam mazulim multenes par kurmīti
un pati ej izpētīt virtuvi. Atrodi uz galda mētājamies lielu,
nedaudz izdīgušu saldo kartupeli, gluži svaigu jauno kabacīti, ķiploku un
divus maigos violetos sīpolus ar visiem lokiem.
Atver ledusskapi un pārsteidz sevi ar vēlvienu lielisku atradumu -
kāruma ražoto grieķu jogurtu no tavas iepriekšējās viesošanās neitrālajā zonā.
Saldo kartupeli nomizo, sagriež palielos stūrainos gabalos un
apcep uz straujas liesmas neizteiktas garšas un smaržas augu izcelsmes taukvielās,
(manā gadījumā - viet. raž. pirm. spied. rapšu eļļā) kad maliņas drusku apbrūnējušas
pielej nedaudz ūdeni, uzliek vāku, nogriež liesmu. Kamēr saldais kartupelis sautējās,
sagatavo rukolai mērci (piem. balzamiko, olīveļļa, sāls, provansas garšvielas)
Aj... vispār vari jau maisīt to mērci rukolai klāt, jo viss tūliņ būs gatavs.
Apcep labi daudz svaigās olīvmaizītes tosterī vai cepeškrāsnī
(tas, protams, jādara tikai tad, ja tosteri kāds nav piebēris ar kafiju un
darbošanās ar krāsni neizraisa pārliecīgus melanholijas uzplūdus)
sagriez kabaci kā patīk - kaut vai ripiņās, sagatavo cepšanai arī sīpolu, bet
sakapātos lokus gan atstāj svaigus - pēcāk var piemaisīt apceptajiem sīpoliem.
Saldais kartupelis ap šo laiku varētu būt gatavs, ja neesi pārāk steidzies.
Pienācis laiks līdz sev tīkamai termiskās apstrādes pakāpei novest
sīpolus un kabačus! Tas veicams sagatavotos dārzeņus apcepot atsevišķās pannās,
vai pēc kārtas. Kabača šķēlīšu apstrādei ieteicams izmantot olīveļļu un drusciņu sviesta
(gan-gan, trust me). Kamēr dārzeņi apcepās, iekrati keramikas bļodiņā jogurtu
(izkasi droši visu trauciņu), piespied ar ķiplokspiedi, vai pieber smalki sakapātu
klāt jogurtam kādu šķēlīti ķiploka un neaizmirsti dāsni piebērt no Grieķijas vestu
tadziki garšvielu maisījumu,kuru gan droši vien vari aizstāt ar dzīvu citronu,
vēldrusku ķiploka, melnajiem pipariem un saplucinātām dillēm.
Visu sagatavoto, izņemot bļodiņu ar mērci,
izvieto pa lielu baltu šķīvi un priecājies cik tas izskatās skaisti.
Kamēr nav atdzisis tas, kas vēl ir silts, aizskrien uzlikt muzikālo fonu -
piemēram, kādu no jazzradio programmām, pa ceļam paķer no virtuves tur aizmirstās maizītes
un pierunā mazuli atstāt kurmīša pasauli, lai pievienotos jaunradītā ēdiena nogaršošanā, izbaudi.
Visas ēdiena detaļas krustojamas savā starpā pēc patikšanas,
bet apraudāties var tikai no dažām kombinācijām,
kuras katram jāatklāj pašam.

Un kam negaršo - tas lai ēd zvaigznīšu zupu.

pīpēt gulēt pīpēt gulēt.
Ir skaists koki un lampas un viss jāpaguļ
es zinu gribas stāstīt,
bet ir jāguļ taču arī.
Ā. Un šodien es pārsmējos.

Bankas ir tik smieklīgas ar vienu pieturu atstarpēm.

Ā nu man nav māju, bet es dzīvoju daudz kur un man ir padomā dažas brīnišķīgas vietas kur dzīvot.
Mēs ar mazuli esam taču čigāni. Un tad vēl arī parīt mēs dosimies div-trīs dienu gājienā-vilcienbraucienā
gar jūru. Pa ceļam apmeklēsim visus draugus - bērnus un viņu vecākus, kas tagad vasarnīcās.
Izkāpsim Lielupē, padzīvosim un paliksim pie Murses un viņas plašās kompānijas,
tad brauksim/iesim (pēc laika apstākļiem un noskaņojuma)uz Majoriem pie Jolantas un Matīsa un vēlkāda,
paliksim tur pa nakti un tad var būt vēl aizbrauksim uz kafejnīcu Tukumā.
Paņesim līdzi Timoteja jauno piepūsamo peldmantu -tādu kā minilaivu mašīnas izskatā.
Cerams, ka nelīs.

Man visu dienu galvā sēdēja dziesmas nosaukums- dega tā kā pierē ierakstīts zem ādas
- atklāti sakot pat nebiju droša, vai tāda dziesma vispār ir, bet
tagad iemeklēju internetā. Šī ir tā dziema: http://www.youtube.com/watch?v=m6ufsWO476A

Un vēl. Sapnī pamodos. Nemāku parasti tā īsti operēt ar sevi nomoda sapņos,
tāpēc vismaz mēģināju izlasīt vienu vārdu no papīra lapas redzes lokā.
Papīra lapa bija augšpēdus (lasīju no otras puses- nemācēju ne paņemt rokās, ne pieiet no otras puses),
vārds bija tāds kā rakstīts ar rakstāmmašīnu,
viens uz savas lapas, un drusku pairis vidū -
it kā būtu bijis veļasmašīnā, vai - nē - drīzāk
kāds būtu bieži sēdējis "togr" daļā un izberzis krāsu ar bikšpakaļu.
Vārds bija "Fotogrāfija".

Ā un mans vecais sapņu Uliss - tas tāčū superīgi, ka viņš beidzot izdots tāds pilnīgs.
To Ulisu, kad man nebija par viņu vispār nekāda dzirdēšana bijusi,
es sendienās (~10 g vec) redzēju sapnī (sapn gan viam bija sarkani ādas vāki un zelta burtiem virsraksts),
ka tas ir mans dzīvesstāsts,
tā ka būs jāpalasās.

Pamodos nezin no kā.
Tāpat vien.
Mēģināju iemigt vēlreiz, bet tajā starpsapņu starpnomoda stāvoklī
kāds it kā lasīja man priekšā īsziņu, ko saņēmu uz savu telefonu.
Īsziņa tāda:

Hello, the King!
I conquer the England Island
Are you OK with it?

(tālāk bija nedaudz izvērstāk -
diemžēl neatceros, kaut kas, tipa,
"If you don't, let me know, or else...")
un tad paraksts:

Sincerely yours,
The King

Sūtītājs - mana mamma.

Man patīk kūldžedzs, bossanaova un zilā krāsa
es jūtu kā pamazām klūstu vēsa
Nekas man nepatīk labāk kā izbalējusi jūra un vientulība
balta kleita ar dziļu izgriezumu, melnas saulesbrilees
kaut kāda jocīga dizaina salmu cepure,
kas tiek nesta bez izbrīna un ar cienīgu seju
it kā teiktu
tā taču ir tikai cepure
viņas mala dod manām acīm ēnu

stundām sēdēt uz baltām kāpnēm
slīkoņu skaitīšana
es esmu vienāda ar laiku