- - Upes nav, bet ūdens daudz

Nu ja un tad es stāstīšu tagad viskautko,
kas man notiek un notiks un notika un tā.
Man ir dzimšandiena un es biju uz Bērnu Māju un,
lai arī balli pārcēlu uz rītdienu,
jutos šodien tā kā tā sēne, kāviņsauc, vilnītis -
tāda violetīga un ar pūkainām maliņām (ja novāra tad ir ēdama)
Forši ar bērniem dejojām, uzdāvināju Stefanam mašīnu,
kas auksta ūdens ietekmē kļūst balta, bet silta - zila.
No Daugavpils, protams.
Kolēģi man uzdāvināja Kurta Kobēna biogrāfiju
un sarkana samta šalli ar kabatiņu.
Arī bučota esmu diezgan pamatīgi un vairākos slāņos.

Konference izrādījās bija arī vērtīga,
ne vien piedzīvojums un interesanti.
Izrādās, ka visa tā krāsainā, ēteriskā maģija,
ko mēs ar sc user varnu daram ikdienā -
ar drusciņu prāta un krietnu devu izjūtas ir kondensējama tādā šķidrumā,
kuru pa pilītei pievienojot dzeramajam ūdenim
arī neapmaksātam lietotājam sāk rādīties zaķīši.

Necik jau rītdienai arī tos viesus neesmu saaicinājusi,
bet gan jau kaut kā rīta pusē kaut ko tur iekviekšos.
Jebkurā gadījumā - tāpat jau ir diengan jautri.
sc. user san atnesa Hennessy,
drusku iemalkojām un skatījāmies fočenes,
kamēr san nogura acis un bija jāiet mājā gulēt.

Man patīk kā san skatās fočenes - sastingusi kā hamelions
un vicina pirkstu tā kā šerifs vesternā.
Sliktos nošauj bez mazākās šaubīšanās,
bet labie izdzīvo un aizjāj saulrieta folderī.

Metaforu lēkmes piedodiet - esmu taču līksms cilvēks
ekvniokcijas priekšstadijā.

mazuli gulēt noliku - lasījām jauno,
no Daugavpils vesto grāmatu par kurmīti
un skrūvējām ciet un vaļā jauno,
no Daugavpils vesto, lidmašīnu - konstruktoru.
(Lieliska manta!)

Nu un tagad es malkoju atlikušo Hennessy, rakstu un gaidu zvanu.
Var būt vēl, ka nokāpšu dārzā aizpīpēt no mēness kopā ar vārnu.

Ā un san man uzdāvināja grāmatu "Kad dievs bija trusis"