- - Post a comment

No Zorna uz Patonu pakāpeniski pāreju kā pamatvielu klausīšanās atskaitē.

Dzirdēju lekcijā, ka Zornu un Patonu min kā postmodernas mūzikas piemērus.

Bet nu man atkal jāsaka kā Puntem tajā dzejolī "no ja do etova doshol samostatjelno".
Man laikam tāda postmoderna auss.

Zornu iepazinu no džeza gala - sāku slimot ar "Gift", bet tā nopietni - pa piecreiz denā,
tad Masadas aizgāja un pēc tam Filmworks, Mount Analogue, Little Bittern un viss ko var iedomāties.
A Patonu vispār netipiski atradu. Parasti viņu no Faith no More zina,
bet es kaut kā nebiju ieklausījusies - kaut kāda hc popsa likās, vaj?-
un tad man ļoti izdevīgā veidā sāka no beksteidža viņš interesēt -
klausījos kaut kādu Zorna un Patona kopdarbu un konstatēju,
ka vokāls nereāli kruts. (Nu caur Zornu ju var veselu visumu atklāt,
teiksim ta disks, kurā viņš katru dziesmu velta vienam japānas laikmetīgajam māksliniekam,
man bija ļoti izglītojošs un aizraujošs.)
Tad pameklēju to Patonu un pirmo atradu kaut kādu hiphopīgu gabalu,
kur viņš izpildījās pa pilnu programmu.
Nu un galīgi aptaisījos. Bet arī dalītas jūtas pārņēma.
Bet nu tās jau laikam ir tās vislabākāsjūtas,
jo kad viņas pārņem, tad tevis kļūst vairāk,
...jo tu sāc vairoties daloties, protams.
Amēba tāda.