Pamatdoma ir tā, ka laimei nav sakara ar psihiskām afektācijām, jo tā pieder metafizikas novadam. Afektācijām ir sekundāra nozīme un raksturs; laimes stāvoklī tādām vispār nevajadzētu būt. Tas ir tas teorijas gabals, būtībā izrauts no konteksta, jo konteksts ir liels, un man trūkst elementāras pieredzes sniegt kodolīgas - t.i., bez konteksta interpretācijas šajā nozarē). Profesionālā ikdienas darbība notiek pilnīgi citā jomā.

No pašpieredzes:
ja ielieku sevi šajā modelī (tas gan ir tikai lielā modeļa elements un sekas), tad jā, tā ir bijis, esmu gan lažojies, gan savācies, gan uz to raudzījies no malas; redzējis vājās vietas un trūkumus sevī; tagad saprotu, ka, lai arī šobrīd jūtos laimīgs, un ikdienas afektācijas šo stāvokli vairs nešūpo, tomēr neesmu piedzīvojis patiešām fundamentālus empīriskus pārbaudījumus (piemēram, totāls ierastās dzīves vides un telpas zaudējums vai to krasa maiņa). Varbūt jātrenējas un jāpārbauda sevi?

Nu apmēram kaut kā tā. :)