pēdējā laikā tāda sajūta, ka uz mana telefona ir kaut kāds lāsts, ka visi mani zvani un sms iet uz nekurieni :/ (un man jau tā kredīts reti kad ir, hmm)
manga all day
un man nu ir dīvainas krāsas mati, vīī? (ne zaļi gan ): )
bored, bored, any ideas anyone? random event? davaj ,davaj!

Veca.

Lūk par ko es aizdomājos vilcienā, kad izlasīju visus vecos dienasgrāmatas ierakstus, un pirms vēl atvēru ceļu satiksmes noteikumus, kurus man tā kā būtu beidzot jāsāk lasīt:
Vai tie cilvēki, kam ļoti vajadzīga vientulība, bet visi viņus neliek mierā jūtās tik pat slikti kā tie, kuriem ir vajadzīga sabiedrība bet nu galīgi pie tās netiek. Nekomunikabliem baigi kaitinoši, ka pat 1 cilvēks mēdz būt pa daudz. Tas ir pluss sociālajiem, ka ar vienu jau it kā totāli var pietikt. Ziepēs jāiet, kad neviena nav. Lai gan.. nekomunikablos laikam tas viens cilvēks, ko VISMAZĀK gribas redzēt/dzirdēt etc., un kas noteikti vislai ir around (paredzu, ka es ļoti bieži(vienmēr?) esmu tas cilvēks) var vairāk nekā gana nokaitināt, pat tā ka i divus nevajag...
Forši, līdz kam nonākuši, es dalu cilvēkus pa grupām. Pfft. Un tas pat nav "mēs nabaga kreiļi" un "pārējie maitas"
v_v
Ai, ai, Kate.

Nogurums. Laikam vajadzēja gulēt vairāk par 3 stundām. Then again, aizmigt nesanāk - parasti part kad neesmu nogurusi sanāk. Pfft. Dīvaina diena šodien - es vainoju laikapstākļus. I wish it just rained all day - lietus ir nais!
Tēvs atbraucis. Yay, I guess, lai gan tagad man piesiesies divtik vairāk...
3 dienas.

Palasīju vecos ierakstus. Dikti daudz lietu iz manas dzīves pietrūkst.
Es pat šeit nebiju minējusi par rozā brillēm Lenonna stilā! Un pagaidām esmu vienīgā, kam pasaule nešķiet dikti zaļa pēc ilgas to nēsāšanas. Paredzu, ka tas tāpēc, ka man arī 'naturālās' rozā brilles ir(to biš iemīlējusies). Lai gan kurš viņu zin ar brillēm, jūtām un rozā krāsu vienmēr viss ir kaut kā dīvaini.
Pēc vairāku stundu nekoīstinedarīšanaspiedatora esmu mazāk uz visiem dusmīga. Jēj. There even is something I want more than a gun: Lidmašīnas biļete līdz Gatvikai+autobusa biļete līdz Oksfordai+kredīts telefonam lai uzzinātu uz kurieni tad viņš pārvācās+autobusa biļete, lai tiktu tur, in his embrace.
Lai gan.. a gun is easier to get, methinks. Sākumam laikam vajadzēs papildināt Okarti(ceru izbraukt uz "man taču ir dzimšanas diena, tas ir tikai godīgi man pirkt kredītu un neatgādināt pēc divām dienām, ka tikko jau nopirka un nopirkt atkal") un pamaklēt manu Vodafone telefonu, lai arī esmu diezgan droša ka tas ir pazaudēts/nozagts. Tāds lēts sūdiņš vien bija, bet man patika. Labi, ka vismaz visas bildes ir uz datora.
Šodien vēl biju iedomājusies par savu laptopiņu - Kā tur manam mazulītim iet Igauņzemēs... Jācer, ka dzīvu un veselu pārvedīs, ka izveseļosies un ka viss savilktais mūzikas daudzums (it īpaši Led Zeppelin, Travis, Donnie Darko soundtrack, Bītli, Across the Universe soundtrack) tur vēl būs. Un bildes.
Pfft, viss apnicis. Pāri diviem. Rīt autoskola, eju gulēt.

7. augustā Hosiela ir Kuldīgā! Vai nav vienkārši superīgi? Dikti gribējās apskatīt Grindas iegravēto "RMS 2006"! Tikai... man māte ir paziņojusi, ka 7tajā viņa ir nopirkusi biļetes uz operu. Un man nav tiesību viņu sāpināt(tas ir, lai ko es arī darītu, man nesanāks izlūgties, lai viņa mani nevelk līdzi). Tā jau man operas ļoti patīk, tieši kādus gadus divus neesmu bijusi... Tikai.. vienā no 3 plikušajiem Hosielas šīsvasaras koncertu laikā? :(
Astotajā augustā būs Ventspilī, bet tur točna nebraukšu. Mīlu to pilsētu, bet pa tālu un kaut kā nav sajūtas, ka jābrauc.
Tad vēl ir 1. augusts, kas ir sasodīti tuvu un viss baigi ātri jālemj (mana dzimšanas diena ir gandrīz jau tepat un tas tik nedēļu pēc!!)... Minīfests Mīlas Vasara. Tā jau baigi jauki šķiet, pepētīju festa maispēis lapu, neko daudz neuzzināju, bet lokācija ir, kā noklūt ir, tikai fiksi jālemj! Še sekoja komentārs no manas mātes: "Atpūtas vieta Krāči mani kaut kā neiespaido, noteikti piedzērušies pusaudži etc" (nu vai kaut kā tā viņa to teica). Es nezinu kāpēc biju nospriedusi, ka mana māte ir pietiekami māšu ziņā pieaugusi, lai ar viņu varētu apspriest plānus, kas nesaistās ar "ko mēs šodien ēdīsim" un universitātes izvēli. Un biju arī pateiktusi datumus, tā kā tagad neizšmaukt pat "Pie Lindas palikt" (pat ja es tiešām tikai palieku, nevis braucu sazinkur - viņa mani pat kad pagājšreiz pie viņas paliku gribēja varbūt vakarā paņemt, lai jau mājās guļu).
Labi, es ar viņiem svinēšu savus 18. Jo es zināju, ka forši nosvinēt nebūs iespējams - vnk atliku uz Anglijas laikiem, lai arī zinu, ka lai arī cik mēs visi apspriestu lielo tusu par godu visiem, kam bija dzimene vasarā, nekas beigu beigās nenotiks. Kur es paliku.. ah, svinēšana. Iesim dzert kokteiļus ar vecākiem. Nabaga tētis, vest mūs abas pēc tam mājās (es zinu, ka es uzspiedīšu faktu, ka tā ir mana dzimšanas diena un es negribu nekādas dāvanas un netērēju naudu uz citādām bezjēdzīgām svinēšanām un vispār netērēju naudu reizes trīs pēc pirmajiem 3 kokteiļiem, un ar 6iem man varētu pietikt - horošego po čutj čutj). Bet.. Es taisos 24tajā un/vai 25tajā iet uz Depo. Viņi(viņa izlēma par abiem) arī. Un kad pajautāju, vai viņa tiešām gatava iet abas naktis pēc kārtas, saņēmu atbildi, ka es jau pati negribēšu. Wtf? Jā, es more or less netaisīju brēkas un pat īsti negribēju nekur iet gadījumā ja netieku iekšā etc agrāk. Bet kad es beidzot legāli un oficiāli varu tikt, kur visi tiek no 13, in what rules of bullshit es negribētu iet? Svētdien vai pirmdien atbrauks tētis, būs ar viņu jārunā. Jo savādāk es vispār nekur neiešu. Ar vecākiem ir jautri, man pat nav gluži kauns, BET not all the time. Un viņi uzvedīsies stulbi, garlaicīgi un gribēs mājās 11tos(visdrīzāk jau būt mājās tajā laikā). Pateicu viņai, ka ar viņiem negribu iet.
Srsly, es nesaprotu mātes. Kāpēc man nevarēja tikt vai nu kūfīga ar kuru būtu jautri kkur aiziet, vai saprotoša, kas vismaz kaut kur kaut kad palaistu, kaut vai, lai nosvinētu pilngadību?

Visā ir kaut kas pozitīvs, ja?
Modinātājs būs pēc pāris minutēm.. Esmu jau gandrīz gatava iziet :)
Šodien došos termomentra meklējumos - kamēr nav izmērīta, temperatūra neskaitās paaugstināta! Vienīgais bail.. nu no sava ārejā paskata - saģērbos jau jauki, bet seja bišku frīko ārā..
Vet par to jauko, pozitīvo - ta ka īsti nesanāk gulēt un tā kā gulēju padaudz vakar - pamodos sešos (arī 1nos, 3jos un peec 4riem)..
..O, pirmais modinātājs ^^ The Cure!
.. bet jā, tā kā man bija brīvs laiciņš pilnigi mierīgi piecēlos, pirs tam vel noskatījos filmu, dabūju noskaņojumu dienai (not sure kādu though.. pašnāvnicisku, pasaulesgalīgu.. nah, laikam nē).
Par ko uztraucos - vienarpusdienā es izdzēru pusi savas medikamenttējas.. 5 maisini palika.. fiksi jāveselojas - negribu vēl 5 paundus tērēt :)
Par ko es tagad aizdomajos.. verbūt tas kā tagad slimoju fiziski ir kā es parasti jūtos kad morāli, ja man kāds patīk? Un šoreiz daba vai Dieviņš nolēma man tā uzkritošāk uz to norādīt? Jo laikam visus iekšējos mājienus es veiksmīgi ignorēju.. Hehe.. nu es norīta biju tā nolēmusi - I'm moving on. Pagaidīšu bik.. vnk pagaidīšu bez nekādas panikas. Un tad tā lēnām noiešu no skatuves :) 9 eksāmeni kā nekā, būtu jāsāk mācīties!!
Kas vēl.. ah, mācīties.. man nesanāk sevi piespiest mācīties :( Tas liek man justies slikti.. es tiešām gribu satīrīt savu istabu, apsēsties pie galda un izdarīt visus, visus darbus!! Un tad vēl pagleznot.. jā..
Rh.
Hmm, iešu laikam pamēģināt to lietu ko Sanjeevs ieteica - silts ūdens ar biškuzīt sāls un citrona sulu.. Izklausās brr!

Rūpīgi apdomāju neraukšanu mājās aprīlī. Lai arī Lieldienas, mātes un vecmāmiņas dzimšanas dienas utt, situācija šajā valstī ir visai depresīva. Vienīgais, par ko runāju ar maniem vecākiem ir ka iespējams būs jābrauc atpakaļ nākošgad. Vienīgais, kādas domas tas man radīja - vēl viens iemesls palikt UK aprīlī - ja nebraukšu prom, tad ir lielāka iespēja dabūt darbu, ko man ir jādabū, lai varētu ko iekrāt nākošajam gadam.
Neizskatās, ka šeit kādam arī īpaši rūpētu. Vecākiem pašiem pietiek problēmu, grūti nesaskatīt cik ļoti viņi gaida, kad pati sev pelnī''su iztiku. Draugi.. lielākai daļai vienalga, īpaši, ja es nevaru pielāgoties viņu plāniem/dzīves ritmam, kad esmu šeit.
Pat pašsajūta ir štruntīga - I mean - lai arī kā es justos, es parasti pa dienu nekad neatslēdzos!
Un sliktākais - visi mani atkal uzskata par slinku un bezatbildīgu, lai arī vēl joprojām gribu sevi sit par iemigšanu(speciāli pat pie datora nesēdēju, lol). Žēl Natas. Liekas, ka viņai vienīgai rūp, un ka Anna ir vienīgā who missed me.
Fuck all.

Vai tas ir normāli sēdēt stundā un laiku pa laikam zaudēt koncentrēšanās spēju, jo gribas jebkādu fizisku kontaktu ar blakussēdētāju?
Pie tam, ja es esmu viņam tikusi pāri jau pirms vairakiem mēnešiem...
Februāris - sviesta mēnesis (no offence Annai un Anekai un pārējiem šajā mēnesī dzimušajiem)
Seriously - what?

Vīriešu dzimuma draugi ir noderīga lieta. Paldies par "karsto šokolādi"(kā angļi dēvē kakao) šodienai.
Laikam esmu atsaldējusi sev visas iekšas. Tiešām nesaprotu kā dažas meitenes staigā ar pilnīgi plikām mugurām daudz aukstākās dienās.
Šodien tiešām nav nekādu 'ģeniālu' domu. Bija visai laba diena. Vienīgais biju ļoti aizkaitināta ar sevi no rīta, jo nogulēju mēdiju. Būs kaut kas jāizdomā - gribas tomāer dabūt naudu par šo nedēļu. Vismaz izpildīju mājasdarbu matemātikā. Cerams, ka pamazām atgriežos uz 'saprāta' līnijas. Vai kā to saka?
Vienubrīd biju aizkaitināta ar visu - nav naudas, nav gribsasspēka, cilvēki uztver mani kā kaut ko next to idiot. Nekas, tas nav svarīgi tagad. Jāmaina, ko varu, pārējais atnāks cik nu vajadzēs.
Ļoti, ļoti ceru, ka rīt nenokavēšu. Būs sapīgi savadāk - might lose last bit of faith I have in myself.
Visai dīvaini hehe - reizē esmu lepna ar sevi un ļoti neapmierināta.

Ā, un - es protestēju pret aukstumu.

*šeit jābūt garam ierakstam, kas izdzēsās. sava viedokļa izpaušana. argumenti.*

Es zinu, ko es gribu darīt. Būs jāsāk virzīties.. nākamnedēļ. Es gribu neiespējamo uz doto brīdi - atgriesties mājās un būt brivībā. Gribu uz Latviju. Bet, lai neviltos no sākuma ir labi jānoliek pāris eksāmeni, jāpamācās pāris gadus visādās universitātēs un jāatrod sevi darba ziņā. It kā viss manās rokās, un viss virzās pareizajos virzienos (tphu,tphu,thpu), bet tik un tā - šobrīd gribu būt Latvijā. Ne mājās, ne draugu lokā, vienkārši vietās, kas man ar ko asociējas, dabas brīnumos pie kuriem esmu pieradusi (tos gan redzu tikai rudenī un pavasarī, jo visai neciešu pārejos 2 gadalaikus pie mums)...
Smieklīgi laikam izklausās.
Es sapratu, ka viņš man vairāk nepatīk. Tā vienkārši nē. Labs cilvēks utt, bet nu nebūs nekā. Es pat sapņot vairs negribu, dīvaini. Man parasti ir grūti atteikties no sapņiem. Pēdējās dienās īpaši nesatiku un varbūt labi vien ir - savādāk varētu vēl sevi sāpināt. Īstenībā... negribu nevienu (bez zemtekstiem). Man vajag pāris veco draugu un pāris jauno un skat, man tie ir! :) Un vēl daudz jauku cilvēku, kurus parasti satieku un varu jauki pārmīt ar viņiem kādu vārdu, vai paprasīt palīdzību, ja nu kas.
Es nezinu par ko tas liecina un vai vispār liecina.
Es tagad gribu mācīties. Tā, kā gada sākumā - ar interesi, atbildību... Pašas vaina - nevaru sevi piespiest. Bet nu, esmu iedevusi sev 2 nedēļu sagatavošanos - kā nekā mēdijas kursa darbs jāpabeidz, un jau esmu (at)sākusi klausīties matemātikā(s). Datorus vēl joprojām atstāju uz vēlāku laiku. Ļoti gribu labi saprast mēdiju lietas un labi nolikt eksāmenu. Man liekas, ka tas varētu būt ļoti svarīgi nākotnei.
Vēl ir lietas, ko gribu, bet kas ir bišku par grūtu, lai tā vienkārši pie tām ķerties: tikt pie labāka talanta/idejām; dabūt sakarīgu darbu; uzlabot ārējo izskatu, nebaidoties no visādām sporta lietām un veseliguma. Nu nē, nav grūti, vienkārši mans slinkums tās bloķē. Pamazām būs jāķeras, kad pārējo lietu būs mazāk.
Kas vēl... Esmu vīlusies. Vīlusies sapņos. Dzīve arī var būt kā sapnis (ja par sapni dēvē ko tādu, ko gribētos sasniegt, kas padara laimīgu), tikai jāizvirza sasniedzami mērķi, kas tāds, kas ir realistisks konkrētai personai. Centīšos beigt sapņot, izbaudīt dzīvi, kļūt nopietnākai (nē, es tik un tā mīlu bērnišķīgas lietas un šokolādi, es tik un tā lēkāju apkārt un uzvedos muļķīgāk, nekā jūtos jautrības labad un nē, katra mājasdarba robotiska atstāstīšana nav nopietni). Vienkārši gribu mierīgāku, skaidrāku iekšējo pasauli un ambīcijas.

Pēdējā laikā bija daudz lietu, kuras gribēju pierakstīt, pārdomāt.. Klabes lietu.
Pirmā lieta, nē drīzāk pārdoma(s) - Vecums. Ko īsti tas nozīmē? Un kā var patiešām uzzināt savu ĪSTO vecumu un kā tas ir mērāms.. Jo.. nu nav cilvēki vienādi, vecumam nav TĀDAS nozīmes, kādu tam piedēvē.. Man ir apnicis, ka man ir 17. Taču man nav! Es esmu reizē daudz jaunāka un vecāka. Tā sanāk. Un manu 'jaunākā' un 'vecākā' vecuma average noteikti nav 17. Man liekas.
Es gribu brīvību, vārda tiesibas un vispār. Gribu dabūt +1 mārciņu stundā tikai tāpēc, ka esmu vecāka. Lai gan tagad man nav darba un šī pārdoma nav par to, ka gribu pieaugt. Pēdējā laikā jūtos labak pāris gadus vecāku cilveku klātbūtnē. Vai arī to, kas ir nopietni un šķiet vecāki.. Vecumam nav nozīmes.

Šis manā galvā grozās ~nedēļu.

Šodien pēc mēdijas gāju uz C buildingu un pretī gāja viens no draugiem, bet es zilikos, ka nepamanīju viņu, jo runāju ar draudzenēm. Ar acs kaktiņu rezēju, ka viena no viņām sasveicinājās. Es vienkārši laikam esmu nogurusi no cilvēku pamanīšanas. Labrāt ar visiem parunātu, taču negribas skriet pakaļ nevienam, pat pamanīt ne. Atstāšu to pārējo ziņā.
Man drusku mainās viedoklis par sevi - pat īpaši nepārdzīvoju par manām bildēm, kuras nav meid bai Linda vai manis ieliktas. Vienkārši bildes iz dzīves. Tagad ir pilnīgs haoss un man tas nepatīk, bet tai pašā laikā lai kā arī būtu esmu visai apmierināta, ka šī visa dzīve ir mana.

Bija vēl trešā doma, pa vidu šīm te... Taču es vairs neatceros


P.S. nekas nenotiek - tikai pārdomas

Skumji. Atgirezties mājās un gribēt būt tur atpakaļ. Datoru pasaulē esmu tagad jau sveša. Visiem savas online dzīves un es vairs neesmu to daļa. Kas notiks sākot ar rītdienu nezinu - sākšu satikt cilvēkus, kuriem vair neesmu daļa īstās dzīves. Vecāki datoru atkal nav uzdāvinājuši. Būs noteikti jāizdara viss, lai paliktu tajā darbā, kur biju bišku piestrādājusi. Varētu noekonomēt uz biļetēm uz Latviju? Jo man vislaik kaut kādas aplication forms jāplida, kaut kam jāraksta formāli e-pasti un jāpārbauda tās un tās vietas darba laiks. +mājasdarbi. Bērnam vajag datoru.
Bērnam vajag justies vajadzīgai. Tur esmu enerģijas avots apkārtējiem, vismaz kaut kam noderu. Tikai tu arī vēl neesmu īsti iejutusies - drusku valodas barjera. Īpaši jūtams darbā.
Tomēr gribu tur atpakaļ-man liekas, ka tur asaras retāk uznāk.
Jāmācās. Drīz eksāmeni.

Vai man iet ciemos uz mākslas skolu? Lai arī kā es justos, es neesmu daļa 6tās B...

Absurds. Mūsdienās 5 santīmi ir pārlieku daudz. Kas gan padarīja SMS cenu tik maģiski dārgu? Varbut laiks, ko patērtē.. nezinu. Lai nu kā arī nebūtu, man vienalga. Ja nevajag, tad nevajag.
Šonedēļ atkal dzīvošu koledžā. Jācer, ja kakls pārstās sāpēt, a to moš nākamnedēļ nāksies palikt mājās (šonedēļ nevaru - visas dienas piebāztas ar mācīšanās plāniem + brīvdienās darbs)
Jā darbs. NAUDA!! Dēm, gribu būt bērns. Nekas, gan jau mani izmetīs pēc Ziemassvētkiem un tad moš jutīšos jaunāka.
Ziemassvētki - nevaru sagaidīt. Visiem mīļajie būs jāsagatavo kaut kas. Ir ideja kam no šejieniešam ko pasniegt, bet.. cik īsti man draugu palika Latvijā? Pavasarī atpakaļ nebraukšu. Ja nu vienīgi, ja māte ļoti gribēs mani redzēt.
Enīvei. Pēc šī ieraksta plānoju pamest klabi. Nav īsti jēgas. Nav īsto, kas lasīs.
Jauku dzīvi ikvienam, kam pagadās šo izlasit un ardievu.

Dēm. Raksīju dikti garu blogu un kaut kāda mistiskā veidā visu nodzēsu. Svīti.
Tur bija labs salīdzinājums par parādiem kā ķieģeļiem, kur deadline diena ir kā virvīte, kas nu nu aptrūks, un fakts, ka man viens cilvēks mācīs matemātiku(laikam pārgudrs, jo zināja kuru temu man vajag, kad pat es nezināju, lai arī viņš to visu mācījās pagājšgad) un ka parasti tieši tādasmācīšanas noved pie dīvainiem plotiem fanfikos un pārējās tāda gara lietās.
lol?

Mmm. Tas maita nav skolaa. Es arii taa gribu!
Man visas kedas slapjas, un peedas aukstas! Grr
Liist visu dienu.

Paraadu daudz, Kate maaciisies!!

Brr, veel joprojaam auksti, peec shiis stundas buus jaanopeerk veel viena kafija! Ha..

Kopumaa visai skumjuliigi – naitmeeri par to, ka mana maate man liek teereet mazaak naudas.. Ok, ka vinja man to pa telefonu saka, bet sapnii.. nav briinums ka mani mati shodien izskataas vnk.. nu jaa. Visu nakti grozijos/mocijos.. Phee

Missoju dzimto zemi.. Lai gan.. kameer esmu skolaa, te arii labi – kameer varu buut beerns.

Vakar miru aiz garlaiciibas.
Shodien aiz pie datora seedeeshanas. Es esmu nenormaala - man ir visai ilgs mirklis pie datora, kad varu biedzot izdariit visu, ko man vajag meedijai (shii ir meedijas stunda, taa kaa man tas buutu jaadara gribu, vai negribu), bet nevaru koncentreeties. Viss, ko vareeju izdariit man ir burtniicas formaataa, paardkukaashu kkad veelaak. Tas, kas man nav izdariits.. Treatment. Kjip jaaraksta teksts uz apm 400 vaardiem, kas vareetu 'paardot' muusu produktu. Mans produkts ir 5 minuushu radio draama/adaptation uz Dzeinas Ostinas "Lepnums un Aizspriedumi".. Un uzrakstiit kaapeec P&P ir gjeniaals... Kaa var aprakstiit klasiku?!
Vobshem, meediju es nedaru.
Paarbaudiiju eepastus, maispeisus, draugus un veel sazinko. Maispeisos bija veestule, bet nevaru sevi piespiest to be bothered enough, lai atbildeetu tagad. Ar eepastiem taapat.. Taapeec laikam rakstu klabi.
Palika 35 minuutes liidz stundas beigaam.. tad paikas starpbriidis, kad ieshu paliidzeet draudzeneem taisiit feik ai dii.. Peec tam.. datori.. tas cilveeks.. Es ceru, vii. *tiinju meitenes sindroms un skanjas.*
Starp citu, ja kaads ir sho sviestu izlasiijis, vai mana latvishu valoda jau ir galiigi sviestaa? Shodbriid man ir pusliidz attaisnojums, jo mans praats atsakaas koncentreeties uz Jebko, bet tomeer.. man skjiet, ka esmu veel bezsakariigaaka nekaa normaali buutu..
Apsktiiju vecaas skolas un maakslas skolas saitus.. nostaljgjiski..

Mī žē.. visi depresīvi. Cilvēki, smile, I love you all and there is always reason to live. Un paskat tik - ir vasara ^^
Un nopietni. Pazust ir labi! Paslēpties no visiem~ Tik nosākuma sagatavot cilvekus vajag un pabrīdināt.. Smth like putting "Pusdienu pārtraukums 15 min" kioskos, tik uz sevis un ar savu iemeslu un laiku.. piem "Komunicešanas rehabilitācija, 1 nedēļa"
Un ja jātiek galā ar cilvēkiem.. japadodad, jāuzticas, jāuzklausa. Ja jūti vainu.. Un ja paveicas un cilvēki ir fantastiski, tad viss būs vismaz puslīdz labi. Varbūt vel pamēģināt uzzīmēt vai uzrakstīt stāstā savas emocijas un pārdomas? Es gan ta nemaku, bet tasir variants. Tikai beigās jāparāda īstam cilvēkam

A es rīt iešu pie zobārsta. A tas mani paniko.