Lūk par ko es aizdomājos vilcienā, kad izlasīju visus vecos dienasgrāmatas ierakstus, un pirms vēl atvēru ceļu satiksmes noteikumus, kurus man tā kā būtu beidzot jāsāk lasīt:
Vai tie cilvēki, kam ļoti vajadzīga vientulība, bet visi viņus neliek mierā jūtās tik pat slikti kā tie, kuriem ir vajadzīga sabiedrība bet nu galīgi pie tās netiek. Nekomunikabliem baigi kaitinoši, ka pat 1 cilvēks mēdz būt pa daudz. Tas ir pluss sociālajiem, ka ar vienu jau it kā totāli var pietikt. Ziepēs jāiet, kad neviena nav. Lai gan.. nekomunikablos laikam tas viens cilvēks, ko VISMAZĀK gribas redzēt/dzirdēt etc., un kas noteikti vislai ir around (paredzu, ka es ļoti bieži(vienmēr?) esmu tas cilvēks) var vairāk nekā gana nokaitināt, pat tā ka i divus nevajag...
Forši, līdz kam nonākuši, es dalu cilvēkus pa grupām. Pfft. Un tas pat nav "mēs nabaga kreiļi" un "pārējie maitas"
v_v
Ai, ai, Kate.