Rūpīgi apdomāju neraukšanu mājās aprīlī. Lai arī Lieldienas, mātes un vecmāmiņas dzimšanas dienas utt, situācija šajā valstī ir visai depresīva. Vienīgais, par ko runāju ar maniem vecākiem ir ka iespējams būs jābrauc atpakaļ nākošgad. Vienīgais, kādas domas tas man radīja - vēl viens iemesls palikt UK aprīlī - ja nebraukšu prom, tad ir lielāka iespēja dabūt darbu, ko man ir jādabū, lai varētu ko iekrāt nākošajam gadam.
Neizskatās, ka šeit kādam arī īpaši rūpētu. Vecākiem pašiem pietiek problēmu, grūti nesaskatīt cik ļoti viņi gaida, kad pati sev pelnī''su iztiku. Draugi.. lielākai daļai vienalga, īpaši, ja es nevaru pielāgoties viņu plāniem/dzīves ritmam, kad esmu šeit.
Pat pašsajūta ir štruntīga - I mean - lai arī kā es justos, es parasti pa dienu nekad neatslēdzos!
Un sliktākais - visi mani atkal uzskata par slinku un bezatbildīgu, lai arī vēl joprojām gribu sevi sit par iemigšanu(speciāli pat pie datora nesēdēju, lol). Žēl Natas. Liekas, ka viņai vienīgai rūp, un ka Anna ir vienīgā who missed me.
Fuck all.