tas viss ir sarežģītāk nekā tu domā! tu vari man nepiekrist, bet nemēģini strīdēties, jo te, uz Zemes, viss vienkārši ir savādāks, viss ir attelots tikai pusē no sava krāšņuma. nu tad tā. tur augšā, virs makoņiem aug liela Ābele, kurai ik vasaru piedzimst zelta Āboli. tās gaisīgās saknes kustina Mākoņus visa gada garumā, te izkliedējot tās, te sasaucot atpakaļ mājās, gadās arī ar kompāniju (tad atkal citā vietā ir tīras debesis). Viņa ir kā jauka pamāte tiem. viņas pašas bērni arī piestrādā debesīs, un dara to, ko tu gribēji uzzināt. tiklīdz ir gana veci un zeltīti tie atbild par saulrietu. kad pienāk laiks viņi izkrīt cauri Mākoņiem un gaisa slānim, un tajā mirklī ļauj arī mūsu acīm apskatīt visu to varenību, kas ir tur, augšā. viņu izstarotais spīdums saplūst ar Vēja elpu un rada visas tās burvīgās krāsas. taču, kad zelta Āboli sāk atrasties pārāk tuvu Zemei tie pamazām zaudē visu savu krāšņumu un zelta toni, un kļūst gana parasti.
no viņu sēklām pēc tam izaug dzeltenās Tulpes. sarkanās un pārējās ir jau tādas kļūdas, dīvainīši - te Ābele iemīlējusis (tieši tad arī Tulpes ir sarkanas), te noskumusi (rozā), un gadās jau arī tā, ka viņai sāp vēders un tad nu ir jāsagaida orandžas Tūlpes.
nu jā, tagad tu zini, kā rodas saulriets vasaras vakaros!
ka ir ziemā - es tā īsti nezinu. tikai atceros, ka tur bija liela loma piparmētrām un lielai greizsirdībai iekš iespējams tik pat lielas mīlestības. bet to tu labāk pajautā kādai mentola konfektei, tā noteikti zinās!