Es skatījos, kā uz vannasistabas grīdas pa apli griežas kas mazs un uzpūtu tam virsū. Lai arī radībiņa bija apm 05x1 mm maziņa, es tomēr sredzēju tajā kukainīti (neskatoties uz manu redzi). Pēc uzpūšanas melnais punktiņš pabīdījas pa kādiem 2 cm, bet tik un ta kustējās ap savu asi. Tad es uzpūtu vēlreiz, šoreiz vajāk un kukainīts beidzot tika uz pekām - jau no sākuma biju minējusi, ka tas varētu būt apgāzies uz muguriņas – un aizrāpoja, tādējādi pierādot manus minējumus.
Un tad es iedomājos, ka gribētu sev tādu labu draugu. Tas būtu īsāks par mani un es beidzot sajustos liela un varena. Bet ne jau tas ir svarīgi. Būtu brīnišķīgi, ja viņš nepazustu, un ja viņu nevarētu sabradāt – jo savādak es ļoti pārdzīvotu par drauga zaudējumu! Un tad, ja es varētu saprast viņu, un kukainīts mani, tad būtu jautri. Pat šķiet visvientuļīgākos momentos es nebūtu viena, pat zaudējot cerību sevī un apkārtējā pasaulē, es vēl varētu mēģinā izprst to citu, miniatūro eksistenci.
Ak!
Bezsakara paradīze - Post a comment
Man Tev ir kaut kas jāpastāsta...
Shadow (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
kappate) wrote on May 15th, 2008 at 10:18 pm
kappate) wrote on May 15th, 2008 at 10:18 pm
maza draudzība