Es zinu, ko es gribu darīt. Būs jāsāk virzīties.. nākamnedēļ. Es gribu neiespējamo uz doto brīdi - atgriesties mājās un būt brivībā. Gribu uz Latviju. Bet, lai neviltos no sākuma ir labi jānoliek pāris eksāmeni, jāpamācās pāris gadus visādās universitātēs un jāatrod sevi darba ziņā. It kā viss manās rokās, un viss virzās pareizajos virzienos (tphu,tphu,thpu), bet tik un tā - šobrīd gribu būt Latvijā. Ne mājās, ne draugu lokā, vienkārši vietās, kas man ar ko asociējas, dabas brīnumos pie kuriem esmu pieradusi (tos gan redzu tikai rudenī un pavasarī, jo visai neciešu pārejos 2 gadalaikus pie mums)...
Smieklīgi laikam izklausās.
Es sapratu, ka viņš man vairāk nepatīk. Tā vienkārši nē. Labs cilvēks utt, bet nu nebūs nekā. Es pat sapņot vairs negribu, dīvaini. Man parasti ir grūti atteikties no sapņiem. Pēdējās dienās īpaši nesatiku un varbūt labi vien ir - savādāk varētu vēl sevi sāpināt. Īstenībā... negribu nevienu (bez zemtekstiem). Man vajag pāris veco draugu un pāris jauno un skat, man tie ir! :) Un vēl daudz jauku cilvēku, kurus parasti satieku un varu jauki pārmīt ar viņiem kādu vārdu, vai paprasīt palīdzību, ja nu kas.
Es nezinu par ko tas liecina un vai vispār liecina.
Es tagad gribu mācīties. Tā, kā gada sākumā - ar interesi, atbildību... Pašas vaina - nevaru sevi piespiest. Bet nu, esmu iedevusi sev 2 nedēļu sagatavošanos - kā nekā mēdijas kursa darbs jāpabeidz, un jau esmu (at)sākusi klausīties matemātikā(s). Datorus vēl joprojām atstāju uz vēlāku laiku. Ļoti gribu labi saprast mēdiju lietas un labi nolikt eksāmenu. Man liekas, ka tas varētu būt ļoti svarīgi nākotnei.
Vēl ir lietas, ko gribu, bet kas ir bišku par grūtu, lai tā vienkārši pie tām ķerties: tikt pie labāka talanta/idejām; dabūt sakarīgu darbu; uzlabot ārējo izskatu, nebaidoties no visādām sporta lietām un veseliguma. Nu nē, nav grūti, vienkārši mans slinkums tās bloķē. Pamazām būs jāķeras, kad pārējo lietu būs mazāk.
Kas vēl... Esmu vīlusies. Vīlusies sapņos. Dzīve arī var būt kā sapnis (ja par sapni dēvē ko tādu, ko gribētos sasniegt, kas padara laimīgu), tikai jāizvirza sasniedzami mērķi, kas tāds, kas ir realistisks konkrētai personai. Centīšos beigt sapņot, izbaudīt dzīvi, kļūt nopietnākai (nē, es tik un tā mīlu bērnišķīgas lietas un šokolādi, es tik un tā lēkāju apkārt un uzvedos muļķīgāk, nekā jūtos jautrības labad un nē, katra mājasdarba robotiska atstāstīšana nav nopietni). Vienkārši gribu mierīgāku, skaidrāku iekšējo pasauli un ambīcijas.