| |
| |
|
Izrādās es esmu manipulātore un es meloju par to, ko citi man sacījuši, kad es piedāvāju viņiem savus plānus. Paldies, es tiešām nezināju! |
|
| |
|
Satiku D uz pus minūti, viņš ir paķēris blackoutu un neko no vakardienas pat neatcerās, cik nopratu. AUČ. Prom ejot pat nepateica atā |
|
| |
|
Stāvam pie izejas pārāk ilgi apskāvušies, es pasaku "man somā ir blenderis". D: "es te kaut ko mēģinu sabīdīt, bet izrādās viņai citi plāni. Viņai somā blemderis" nu jaaa... Kamēr viņš prātuļoja vai mani noskūpstīt, es domāju par blenderi somā. :D Kad viņš pateica, par to, kas prātā, es žigli atvadījos un devos prom. Viņš bija pārāk dzēris, bet ja arī nebūtu, es nebūtu darījusi citādāk. |
|
| |
|
Satiku Jelgavas mēru un nemaz nezināju, ka viņš ir pilsētas mērs. Uzzināju, kad jau bijām prom |
|
| |
| |
|
Čau, ciba. Esmu atkal (kā jau vienmēr) ieradusies, lai pasūdzētos par dzīvi. Labā lieta par cibu ir tāda, ka mana vecuma cilvēki nemaz nezina par tādas eksistenci un es varu stāstīt specifiskus notikumus bez uztraukuma, ka kāds atpazīs mani. aptuveni 2 nedēļas atpakaļ: pagājušo piektdien: tagad viņa ar vēl citiem dosies uz Saldus sauli, man nemaz neteica, glabāja kā noslēpumu. Viņas draudzene nejauši izpļāpājās. Uz manis teikto, ka es taču arī gribēju, viņa neko neatbildēja. Es neuzbāzos pēctam, es neteicu neko. Aizgāju un tagad raudu istabā, jo tas sāp. Ļoti. Es nesaprotu, kādēļ nevaru būt pietiekami laba. Nevienam. Kāpēc nespēju izveidot draudzības. Kāpēc mani nekad neizvēlēsies.Es vienkārši gribu saprast. |
|
| |
|
Uz ielas uzrunāja tumšās šokolādes krāsas cilvēciņš. Nesaprata, ka es nemeklēju bojfrendu. "varbūt tomēr varam kādu reizi tāpat vien satikties". Man šķiet mēs abi melojām par savu vecumu. |
|
| |
|
man liekas, ka es atkal jūku prātā. sirds sitas tik ātri un nesanāk ievilkt pietiekami daudz elpas, pirsti neraksta tik ātri kā gribētos. Man gribas izšķaidīt galvu pret galdu, asinīm nokrāsojot gaišās sienas sarkanas. Es atkal divreiz eju pārbaudīt vai aiztaisīju gāzi pēc ēdiena uzvārīšanas, lai gan katls taču nevārās. Bail, ka kaut kā nejauši nodzēsu nevis izslēdzu. Es nevaru izbēgt no savas galvas un man gribas skaļi bļaut. nolēkt no tilta. dīvains nemiers un stress iekšēji rauj mani un dedzina es nezinu ko iesākt un šādi jau nesen atkal bija un tad man bija bail aiziet gulēt jo man likās, ka ja es aizmigsu es nekad nepamodīšos un man nebija bail nomirt bet bail ka mani tādu atradīs paziņas un bail ka neatradīs līdz sākšu pūt un šajā ēkā dzīvo tik dauudzi cilvēki kuram tas izbojātu ikdienu un tagad es nezinu bet es es es nezinu kas ir īsts un ko vispār kas nozīmē un kā es esmu nokļuvusi šeit disasociējos no realitātes un vienlaikus esmu pārlieku ieguvusi apziņu kas man nepatīk jo tagad es domāju par to cik nereāls šis viss ir un viss kas noticis pirms tam |
|
| |
|
sacirsta gabalos raud gauži sirds klusībā līdzi tai cilvēku cilts raud un nepārstāj, bet svēti tic ka notiks brīnums reiz un atnāks kāds cits |
|
| |
|
jau vairāk nekā pus gadu esmu nolēmusi doties uz citu valsti. Šodien nebiju pārliecināta, ka vēlos doties ārā no mājas, gribējās tupēt siltumā, skatīties futurama un pūt. Bet es savācu savu slinko pakaļu un devos spēlēt galda spēles. Es neesmu runātīga, bet kad uzzināju, ka tur ir tūristi no valsts, uz kuru vēlos doties, devos parunāt. Viņš pat bija no konkrētās pilsētas uz kuru es plānoju doties. Biju pārsteigta. Laikam dažas lietas ir vienkārši lemtas notikt un es ceru, ka šī ir viena no tām, citādi būšu vīlušies, jo šobrīd tik ļoti saceros. Es tiešām ceru, ka mani apstiprinās un šis man likās kā zīme, ka es veicu pareizu lēmumu, bet laiks rādīs. Viennozīmīgi tas bija ļoti negaidīti, pārāk daudz, lai būtu tikai sakritība. Pārāk daudz, lai varētu teikt, ka Dievs nekādā formā un vārdā dēvēts neeksistē. Varbūt liktenis tik tiešām ir mums ierakstīts jau dienā, kad tika viedota zeme. Katrs solis un izvēle, ko veicam, jau bija ierakstīta pasaules laika gājumā. Ierobežota izvēles iespēja, lai arī ko mēs izvēlētos, tas būs tieši tas, kas tika ierakstīts. Patiesībā mēs neizvēlamies, mēs tikai sekojam tam, kas tika nolemts jau gadu tūkstošus, miljonus atpakaļ. Jo kā gan citādi J 3 gadus atpakaļ bija Latvijā, lai tikai 3 gadus vēlāk mums nejauši būtu šī saruna, nejauši satiktos. Manā sirdī ir tik daudz mīlestības pret . Tas ko viņa dara tik tiešām ir Dieva sūtība. Pat mana aukstā, melnā sirds ir viņai pateicīga. Es neesmu tas cilvēks, kas apskausies. Īpaši pēc visām puvušajām būtnēm, kas savā ceļā man ir uzgrūdušās, bet ar viņu ir citādāk. Viņa ir pilna siltuma, taču nesamākslota. Viņai ir tā cilvēcība, kas pietrūkst tiem pārlieku šķebinošajiem. Es esmu pateicīga par viņu, par visiem ko iepazinu ceļā, par to, ka nejūtos vairs tik vientuļi un ma ir kur doties, lai justos pieņemta. |
|
| |
|
alkohols ir īslaicīgs risinājums tukšuma atrisināšanai, bet kad tā iedarbība beidzas, tas atplēš vēl vairāk |
|
| |
|
meklēju filmu, kuru noskatīties. Uzspiežu. Teenager romance bla bla bla.... laikam esmu pieaugusi. aizveru ciet, mani neinteresē. Patiešām skumja un vientuļa dzimšanas diena. Šo zīmīgo ciparu biju iztēlojusies nosvinēt ar blīkšķi, nu neko vairs. bet atkal - man nav ko zaudēt viņam uzrakstot, neskaitot pašcieņu. Mēs tāpat dzīvojam divās dažādās pasaulēs, kuras nekad nesaskaras un pavisam drīz mūsu starpā būs tūkstošiem kilometru ES NEZINU es vairs nejūtos kā pusaudzis kuram ir iedots pārlieku daudz vaļas un naudas. Lai gan dažkārt vēl jūtos. Kad sāk cilvēks skaitīties pieaugušais? Kad man šodien veikalā pārdevēja pateica, ka varu atlaižu kuponu iedot mammai, es atkal sajutos kā bērns. |
|
| |
| |
|
Hey! Šobrīd atrodos Jelgavā un būšu te vēl dažas dienas. varbūt ir kāds, kurš vēlas iziet ārā, uzspēlēt geocaching vai pokemon go? |
|
| |
| |
|
es biju 10.sapriecājusies, ka satikšu g,m un to trešo, kura vārdu neatceros. Diemžēl g nepienāca, es piegāju apsveicināties, kad nebija jāstāv stendā, redzēju trešo no tāluma, viņš pamāja ar galvu. Vismaz vakarā satiku n May 14 23:15 Skatos, ciba ir atdzīvojusies, divreiz vairāk ierakstu nekā parasti. Paliek skumji, pārvēršas lēnām par vietu, kas vairs nav kliedziens tukšumā. Man patīk apziņa, ka neviens nelasa, bet varbūt tomēr izlasa. Iekritu šausmīgā depresijā. Esmu padavusies uz studijām. Vasarā stāšos kur citur iekšā. varbūt sākšu strādāt. Neviens vēl nezina. Nav vēlme ne strādāt, ne mācīties, ne dzīvot. Divas nedēļas atpakaļ bija ļoti silta nedēļa ar ārzemniekiem, satiku latvieti n. Viņš piedāvāja palīdzību studijās. Aizgāju aiz vientulības pakrist viņam uz nerviem. Ak jel... Izrādās, viņš nemaz nav tik sakarīgs kā likās. Aizeju ciemos, parunāju par izgudrotu jautājumu, viņš piedāvā apsēsties. Apsēžos. Runājam līdz aiziet uz politiku. Faking tautas nodevējs. Domā, ka Stambulas konvencija slikta, vakcīnas - sliktas, un vispār, valdība viss slikti, suvenērai varai būtu jāvalda Latvija. Ej dirst, čomak. aizgāju skatīties eirovīzijas atlikušo daļu 15.maijs Atkal apciemoju ņ, skatījos uz telefona eirovīziju, viņš arī izrādīja interesi. Čalis nezināja absolūti neko. Dažkārt viņš uzdod tādus jautājumus, ka liekas, ka viņš ir atpalicis "tie visi ir ekrāni?"(domāts apkārt skatuvei). Es centos ieskaidrot atkal kāpēc viņa politiskais viedoklis ir nepareizs, bet viņš nesaprata. Man viņu nesalabot. es pavadīju laiku ar viņu un vienu brīdi es atkal sajutu to izmisumu ko decembrī, kad vēlējos būt prom un vairs nespēju koncentrēties, bet šoreiz pat nekas nebija noticis, es vienkārši jutos pazudusi no tā, cik ļoti stulbs viņš ir. Es gribēju uzmanību. Sapratu, ka viņš nav tāds ar ko vēlos saistīties. Tomēr prieks, ka viņš sirdī ir par Latviju un gaidot rezultātus bija vairāk excited nekā es :D Jautāja man, kad būs rezultāti, jautāja kā eirovīzija strādā, un kad pienāca tā otrā reize, kad mūs ar vēl 3 citām valstīm uzlika uz ekrāna viņš klusām sauca "Latvia, Latvia, Latvia". Pēc tam devos prom. Viņš šodien pārvācas atpakaļ uz mājām. Varbūt nekad vairs nesatiksimies un man tas ir vienalga. Pirms pagriezos doties prom, pieliku 2 pirkstus pie pieres (seeya žests) un pateicu "ja tu kādreiz mani uzaicināsi ciemos, es atbraukšu, man biļete ir tikai 1 eiro" Nejautājiet kāpēc. Es laikam ļoti gribu justies īpaša. |
|
| |
|
pavadu piekdienas vakaru mazā kojas gaismas romantikā, rakstot darbu, kurš bija jāiesniedz jau sen. Varbūt izkritīšu no augstkolas |
|
| |
|
Nejēdzīgi sāpīgs moments
Apaļa mocarellas bumba jūrs krāsas debesīs spīdēja un sniedza viegli smeldzošu sajūtu. Mierinošu, kā dzīstoša brūce. Es sarunājos ar mēnesi un viņš klausījās. Es stāstīju par to, ka es nevēlos daudz, tikai zināt, ka viņš vēl ir dzīvs un mēs elpojam vienu gaisu uz vienas zemes. Viņš klausījās domīgu seju, nedaudz piešķiebies uz sānu, bet neko nesacīja. Kad devos atpakaļ, bija jau satumsis, nemaz nevievēroju, kur tagad atradās bālais ritulis. Bet tas bija paklausījis manu vēlmi un klusi nolicis man aiz muguras. Es nogriezos no ielas un sadzirdēju pazīstamu balsi runājam bez mitas. Es pagriezos, krēslā nespēju saskatīt seju. Palēnināju gaitu laiku pa laikam atskatoties. Tikai tagad gan apjēdzu cik dīvaini tas noteikti izskatījās. Es apstājos ēku pagalmā un pagaidīju līdz balsis pietuvojas. Tur nu viņš bija - stumjam savu divriteni un sarunājoties ar kādu meiteni. Es piegāju klāt, pēkšņi man bija pazuduši visi vārdi "I.. Im.. Im not good at seeing... I.. I dont see... well.." Shit, es esmu idiote, domās nolamājos. Viņš bija noskuvis savu skaisto bārdu."Its unexpected to see you here", sacīju. "I lost my phone so I coudnt contact anyone" viņš atkal tukši runāja. Uz brīdi gribēju izvilkt telefonu, pajautāt tad viņa jauno numuru... jebko. Bet tad es paskatījos uz meiteni viņam pie sāniem. Viņam nekad nav interesējis sakontaktēties ar mani. Īsā pauze lika nojaust, ka vēlme iegūt kontaktinformāciju ir vienpusēja. Izlēmu nebojāt viņa tikšanos un saglabāt pašcieņu, tāpēc tikai noteicu "okey, bye". "have a nice evening". "you too". Es pagriezos un devos atpakaļ. Man jau nedēļu ir šausmīgas iesnas. Pēc pāris metriem deguns sāka vēl šausmīgāk tecēt un negribēja stāties, nezinu kurā brīdī tās bija tikai iesnas un kurā jau pārvētās par šņukstiem. Pie mājas izejas, durvju gaismas apsīdēts, stāvēja pazīstams tēls. Uzliku masku un tēlotos smieklos izstāstīju par tikko notikušo tikšanos. "nejēdzīgi sāpīgs moments" viņš sacīja. No visiem cilvēkiem, no viņa vismazāk biju gaidījusi saprast. Tik tiešām nejēdzīgi. Noraustīju plecus tēlotā vienaldzībā: "neteiktu, ka sāpīgs, bet lieks moments". Un devāmies iekšā ēkā. Es iegūlot gultā, izslēdzu gaismu un atvēru logu. Asaras straumēm ritēja. Pāris mēneši un esmu aizvietota. Es zināju jau iepriekš, ka viņa vārdi ir tukši un neko nenozīmē, bet redzēt apliecinājumu dzīvē nez kāpēc sāpēja. Prātam bija vienalga, bet sirds bija sarāvusie čokurā. Strutas bija pārplēstas un tagad tik ļoti sāpēja. Raudāju tumšajā istabā. Atceros viņa vārdus toreiz: "I dont kiss many people." Būtu gatava derēt, ka ja būtu palūkojusies laukā pa vannas istabas logu, būtu redzējusi kā blakusmājas durvju priekšā viņš uz atvadām noskūpsta šī vakara meiteni. Vai varbūt redzētu kā viņi abi dotos iekšā ēkā, lai gan viņš tur nemaz nedzīvo. Tukši, liekulīgi vārdi, kuriem man tik ļoti gribējās noticēt. Tik ļoti banāli, bet es ilgojos pēc viņa mierīgās, nosvērtās balss, kas nekad neapklusa. Tajā bija kaut kas mierinošs un tā skanēja sirsnīgi, ka nebija būtiski cik tukši tie ir. Bet nu tā ir man zudusi. Šoreiz tik tiešām uz visiem laikiem. Vairs nav jautājuma vai viņu vēl kādreiz sastapšu. Es zinu, ka nesastapšu un atkal, kā toreiz ziemā, vēl pirms apmainījāmies numuriem, man nav ne mazākās iespējas ar viņu sakontaktēties, bet man nemaz nevajag. Protams, skumji, bet nav jēga dzīvot ilūzijās. Viena meitene pēc otras, es nemaz nebiju īpaša. Tik izskatīgs un patīkams, bet viduss ir tukšs. Bet tas nemaina faktu, ka es gribētu viņu vēl satikt. Bet tas nenotiks. Mēs vairs nekad, nekad dzīvē neredzēsimies. Bet sirds tomēr nevēlējās pārstāt raudāt un asaras straumēm tecēja, veidojot peļķi istabas vidū. Es slīku un sāļais ūdens skalojās man nāsīs, mutē, plaušās. Gribējās noslīkt. Lai nav jādomā. Tomēr šoreiz izpeldēju, nu jau asaru okeāna, krastā, saņēmos un devos uztaisīt vakariņas. Viņš nav raudāšanas vērts. |
|
| |
|
Meklēju palīdzību
Sveiks, cibēn! Jā, tieši tu. Jo ilgāk identificējies kā cibēns, jo labāk. Lūdzu jūsu padomu un palīdzību.Kā var nomainīt dienasgrāmataš URL/saiti? Redz, situācija tāda, es negribu, lai kāds kuram varbūt reiz iedevu linku, lasa manus sviestojumus gadus vēlāk. Dzēst laukā 3 gadu dienasgrāmatu arī negribas. Bet cibošanas atkarība man ir un rakstīt gribas. Varbūt ir kāds zinošāks un var man ieteikt, ko darīt šajā situacija? ( neskaitot uztaisīt jaunu profilu, neder) |
|
