| |
| |
|
klausos twenty one pilot un viss ir labi (šo ierakstu jāklasa ar top mūziku fonā) tātad.. another week has passed by
rīt no rīta jāpamēģina veiksme loterijā, varbūtībA ka kaut ko dabūšu ir maza sēžu SAVĀ personīgajā gultā un *vaiboju* un ziniet.. im fairly local
iwe been around
ive seen the streets you walking down es esmu pelēkā masā, ar neko neatšķiros, man nav hobiju, interešu, ārpus studijām nekas neeksitē
tajā pašā laikā nē
tik daudz kas notiek mēs esam idioti, kas nebaidās būt tie, kas mēs esam, lai arī cik debīli dažreiz mēs nebūtu
kā tad, kad mēs dziedājām uz ielām vai toreiz ballē kopīgi , vai kad ar uzmanību piesaistošiem radziņiem gājām uz kino un staigājām pa ielām we do some random shit bet mēs neesam ļauni kā tie sērkociņi vai arī kad publikā esam skaļi un pilnīgi debīli, jo tā ir daļa no tā kā mēs esam
un neviens no mums nav normāls, es pat vairs to neuztveru kā apvainoju tie joki, kas dažkārt izsprūk... es no pāris gadiem atpakaļ nemaz nerunātu ar sevi. bet es nesaprotu viņu... kad es pajokoju, lai aizsien man apavus un viņš pieliecās ar cigareti zobos, un aizsēja arī, piebilstot, ka nekad iepriekš citam nav aizsējis. tas pats bija ar to reizi, kad es teicu, lai uzvelk man jaku tā reize, kad mēs pirmo reizi runājām, kad viņš mani skaļi sauca, ka mums jāsadzeru un tā bija laikam mūsu pirmā saruna, es biju ļoti izbrīnīts, bet iedzēris un man bija ko teikt, un es viņu pierunāju nākt man līdz, pat, ja viņš tūlīt aizgāja prom tas ir tik weird, jo man prātā ir steriotipi par cilvēkiem un viņš neiekļaujas tai personībai, ko es uztaisīju, lai gan lielākoties iekļaujas, jo viņam ir ļoti sekla personība un man viņš besī. vienīgi pārsteidz, ka viņš lasa grāmatas un dažkārt spēj būt nosacīti jauks. biju arī nedaudz pārsteigts, kad viņš iesēdās man klēpī un pateica, ka ir ērti :D un ka es pēctam komplimentēju viņa dibenu :D un aizgāju uz tualeti tas viss ir tik random un silly un tādi momenti sasilda sirsniņu tie momenti, kad vari būt tu pats un ir ļoti haotiska atmosfēra, lai gan neviens no mums nebija dzēris es tik ceru, ka tas no malas neizklausās pēc flirtēšanas, jo es to visu saku un daru ir for shit and giggles es sapratu, ka es nevēlos attiecības. ne tagad, ne pēc gada, ne desmit. Kam no vajag? Jeb kā teica x "ko man ar viņu iesākt?" ar x ir sarežģīti. iekausta mani, izmato par dīvānu, bet neraksta, dzīvo savu dzīvi. jūtu kā pēdējā laikā sanāk nedaudz attālināties uzrakstīju z. pēc tam, kad 2 gadus atpakaļ es viņu uzmetu, lai skrietu pakaļ e, mēs nebijām īsti runājuši, līdz gandrīz ieskrēju fakultātē viņā, kas mums abiem bija pārsteigums, es viņu nepamanīju, viņš mani gan. Šodien bija vientuļi, gribējās parunāt ar kādu, kas saprot manu ikdienu (man izlādējās austiņas, tāpēc tūlīt beigšu rakstīt un došos gulēt), gribējās justies vajadzīgam. vispār e visu laiku runāja par to, ka viņām ir vienalga, ko apkārtējie domā. Bet viņš nezina, ko nozīmē "vienlaga". Vienalga ir tas, ko mēs ar kursu vai čomiem daram. čoms var publikā skaļi teikt man "čauuu, *mīļvārdiņš*" lai arī cik reizes neesmu teicis, ka tas ir kaitinoši. Mēs varam visdīvainākās sarunas veidot. Noņemt filtru. random 11 vakarā uztaisīt mazu 80 km tripu un būt atpakaļ 2 vai 4os no rīta. Iet uz bērnlaukumiem, kad tur nav bērnu. Es nezinu vai esmu es pats, bet esmu iemācījies nedomāt par to, ko domās par tevi tie, ar kuriem tev nav nekāda saistība, un tas vien laikam ir progress šis bija mans monologs, mans kliedziens klusumā, Visumā, visur un nekur paldies tev, ciba arlabunakti |
|
| |
|
es esmu pateicīgs tam, kur Dievs mani ir aizvedis. Mana ikdiena ir tīri ciešama. Vakar ar draugiem bijām ezītī. bļāviens, kad ... ir tikai tkreklā es nespēju nesiekaloties. Nesaportu, kāpēc viņš vēl mēgina nomest svaru, ja izskatās perfekti. Es esmu ticis tam pāri un man nav simpātijas pret viņu, bet damn... that body. Ar ,, sākam sist viens otru ... saka, lai nomierinamies, sāk turēr ,, beigās paņem mani aiz vidukļa, paceļ gaisā, es pat nepaspēju pretoties, un nes mani pa ielu, lai es nomierinos, un es varu tikai samierināties un ļaut lai mani nes, jo spēka atšķirība ir milzīga, tāpēc man patīk dažkārt jokot, ka piekaušu viņu. Viņš ļāva, ka mēs viņam iesitam, bet neļauj pārāk traki dauzīt vienam otru. ,, bieži aizraujas un sāk pārāk trakot, tādos brīžos ... atgādināja, lai nomierinās un vilka viņu prom. Nekad neesmu tik ļoti droši un pasargāts juties, kā jūtos viņa klātbūtnē. sajūta, ka viņš spētu pasargāt mūs no visa. (vakar nosargāja vienu no otra)Viņam blakus staigājot es būtu gatavs iziet cauri maskačkas tumšākajiem nostūriem pilnīgā tumšā, arī vakar, paslēpos no,, aiz viņa. Viņš ir kā mūra ēka, viņam blakus esot man pazūd visas bailes. Un tas ir dīvaini, nekad iepriekš šādu sajūtu nebiju jutis kādam blakus. Bet ... ir ne tikai garš un būdīgs, bet arī ļoti prātīgs un nosvērts. Pilnīgi nekādas agresivitātes, lai gan garāmgājējs no malas nepateiktu kāds miera minka viņš ir. kā mierīga jūra. Tik noslēgts un mierīgs. Protams, ir lietas kas besī viņā, kas ir viss pārējais un tas, ka viņš pats nekad neko neierosina un mēs runājam tikai tad, kad esam draugu lokā, divātā 0 komunikācijas, viņš pat man nesūta instagram jociņus. vakar bija laba diena. Visa nedēļas nogale bija laba. Šodien izgāju 3 h pastaigā ar citiem ļaudīm. bet kaut kas dziļi sirdī pietrūkst. Man neizdodas izveidot tādas saiknes ar cilvēkiem, kā tas izdodas citiem, man neviens nekad privāti nerakstīts, nesūtīs jociņus, nezvanīs, nekur nesauks. Un es nezinu kāpēc tā ir, bet man nekur neizdodas iekļauties, vienmēr būšu dīvainis tur malā. Dažkārt es nespēju uztvert pasauli un jūtos tā, ka nespēju parunāt, kustos dīvaini, pilnīgi kā cilvēki ar garīgiem traucējumiem, gaŗigo atpalikumu .ar mani vienmēr cilvēki runā citādākā manierē nekā ar pārējiem, es vienmēr esmu tas, kurš runā vismazāk, nezina par ko runāt, nespēj iekļauties sarunā. tas ir mokoši. man nekad cilvēki neparādīs kaut ko smieklīgu, ko viņi ieraudzījuši telefonā vai nesauks aiziet uz veikalu. man raksta tikai un vienīgi, lai dabūtu palīdzību ar studijām. ar mani nejoko un nav tā savstarpējā vārdu apmaiņa, ko veido ar parējiem. es nespēju no tā izbēgt. man neviens nekad neraksta tā pat vien lai pačatotu. un esmu dīvainis un neesmu tāds kā visi un visiem riebjos un nemāku izrādīt emocijas un nemāku reaģēt pienācīgi uz lietām. un un un un |
|
| |
| |
| |
| |
| |
|
Oranžs uz tumša fona
Iejūku pūlī, ļauju mūzikai iespiesties galvā, ļauju tai mētāt sevi. Līdz galam tā tomēr nespēj aizraut, skan jau kurā vājā latviešu dziesma. Cenšos iejusties ritmā, bet ar skatienu lūkojos apkārt. Un tad es pamanu VIŅU. Viņu nav iespējams nepamanīt. Viņš ir pilnīgi iejuties mūzikas pasaulē. Nekas cits apkārt neeksistē. Galvenais varonis pats savā stāstā. Es dzīvoju viņa stāstā. Liekas, ka visi prožektori spīdētu viņa virzienā un viņš lēkā, dejo un griežas mūzikā. Garie, viļņotie mati apņem seju un pie kustībām šūpojas un traucē man to saskatīt. Viņš ir aizņēmis visu telpu. Virpuļo pa to un metā sevi. Neesmu vēl pārliecināta, vai tas tiešām ir viņš.""man škiet tas ir polis, bet es nespēju atpazīt" cenšos pārbļaut mūziku noliekusies pie draudzenes auss. Lai arī kas slēptos aiz matiem, viņš ir piesaistījis manu skatienu un es nevaru to atraut. "ejam uzpīpēt!". Ejam. Runājamies, smejamies, bet redzētā persona neizkrīt man no prāta. Pīpētavas durvis atveras un tur viņš iet. Beidzot varu saskatīt viņa seju. Saprotu, ka nemaz neatceros, ka viņš izskatījās un nespēju vairs atpazīt. Draudzenes saka, lai eju pajautāt vai viņš ir polis. Esmu iedzērusi, bet tomēr ne tik ļoti. "kāds ir viņa vārds?""Jacob". Man neatliek nekas cits, kā sekot viņai. Jau atkal viņš ir prom un man nav ne mazākās iespējas ar viņu sakontaktēties Paceļam uz mājām ar draudzeni apspriežam šodienas notikumus. Viņa piemin poļa skatienu un saprotu, ka nemaz neesmu īpaša un tas ir tikai viens no trikiem. Esmu nedaudz sarūgtināta. Dzīve mani atkal ir piespiedusi atgriezties realitātē. Protams. Šī nav filma un es esmu tikai es. Manas drēbes ir uzsūkušas cigarešu smaku un atgādina viņu. Velkot nost to sajūtu un prāta uzplaiksnī viņa seja. Vai es jel jebkad viņu vēl satikšu? |
|
| |
|
es brīžiem domāju... kas bija tas, kurš bija tas punkts. sēdēju vilcienā un kaut kā domas aizgāja līdz tam. saule spīdēja tik jauki, ja vien es varētu vēlreiz noķert to sajūtu. to atmosfēru, kad vasarā sauļojies tvaicē, bet ne pārāk lielā tvaicē. sajust salūtu, ļauties viļņiem, nedomāt par to. ļauties straumei, doties tur, kur tā tevi aiznesīs. bet ja nepatīk gala punkts, var vienmēr vainot straumi un doties atpakaļ. pilnīgi paļauties uz straumi, nolaisties upes dibenā un ļaut lai tā tevi ietver sevī. jo tu zini, ka tā atlaidīs vaļā. dzert un dzert un būt izslāpušam. dzert no upes bezgalīgi, censties remdēt slāpes tajā. Slēpt pieraudāto seju tās ūdeņos. Sēdēt tai blakus un nesacīt ne vārda. bet tajā visā slēpjas kāds izmisums. Izmisums par savu nožēlojamo dzīvi. Upe ir glābiņš no šīs dzīves. Upe BIJA glābiņš. Tagad tās vairs nav. Tagad ir cita upe. Daudz dziļāka, platāka un spēcīgāka. Šo es vēl nepazīstu. Vēl neesmu ne reizi iebridusi tās ūdeņos. Man ir bail, ka tā mani nepieņems. izstums krastā vai arī paraus atvarā. es eju tai garām, no malas vēroju to. Man tā ir UPE. es tai esmu tikai garāmgājējs. Tā iedveš manī bijību. Tās dziļums rada uzticību, ka tā karstās vasarās nepārvērtīsies strautiņos, kā tas bija ar manu upi. Mana upe palika tur. Tā man nesekoja-tai nepietika ūdeņu. pārāk bieži tā mani pievīla, kad saule karsēja visavairāk, ka es tai neziedoju daļu savu asiņu, lai tā varētu sekot man. Tik sekla tā bija. Kad pēdejoreizi biju pie , nu jau vairs ne savas, upes, tā izlikās mani nepazīstam un čaloja mežam. Tā apvainojās, ka neatdevu sevi tai, ka neupurējos, ka nepaliku pie viņas. Es stāvēju tai līdzās un nolūkojos tajā, bet tā bija krastā sasviedusi žagaru un lapu kaudzes, lai es tīrām kājam netiktu tai klāt. Es arī negāju. Skatījos, apskatījos kā tajā atspoguļojas mežs un devos atpakaļ. Man nevajag tādu upi, kas bēg prom no manis. Tik daudz stāstiem bijām apmainījušies. Bet tagad tā man klusē. šai upei es neesmu nekas. Tā varbūt kādreiz pamāj, viļņa galam novizuļojot, bet tā stāsta savu stāstu citiem. Tai ir tik daudz klausītāju, ka es esmu lieks. ja tā padomā, varbūt tas mājiens nemaz nebija man. es vairs nevaru atgriezties. Mana upe mani vairs negaida. neviens mani tur negaida. Es maldos un nogriežos nepareizajās ielās, apmetu lieku līkumu. Man nav sava iekšējā kompasa. Mājās bija labi.Es vadījos pēc upes. Tā meta līkumus un atkal un atkal tuvojās ceļam, tilti veda pāri tai. Tie bija mani ceļarāži un atskaites punkti. šeit ir tik vienmuļi, vienādas ielas, vienādas sejas, vienādas ēkas. Tu ej un ej, un ej,un nekur nenonāc. Ai, kaut jel es varētu apgriezties un atgriesties pie savas upes! pat ja tai mēdza būt bedres un slideni akmeņi tās dibenā, es tos jau biju iepazinusi. zināju, kurā vietā ejot var sagriezt kāju, kur - paslīdēt uz akmens virsmas un kur ir bedre. Tā bija jau iepazīta un kļuvusi tuva. Cik reižu gan es nebiju zaudējusi līdzsvaru brienot tai cauri.cik reizes rudenī paslīdējusi tās stāvajā un dubļainajās nogāzē. Tā bija daļa no upes. Tagad tas viss ir pārvērties par atmiņām, kuras ir aiznestas ar straumi šodien jūra bija tik mierīga, pa autobusa logu vēroju. jūtos tukšs. kursa biedri uztaisa kopīgu pasākumu, kurā mani neuzaicina, bet pectam izstāsta, ka tāds bija. |
|
| |
| |
| |
| |
|
Vakar(16.11) bija epic diena. Vai vakars drīzāk. Aizgājām uz quiz, satikām vācieti, viņš bija iedzēris un dikti pļāpīgs, uzspēlējām galda spēles, viņš aizgāja ķert meičas, atnāca atpakaļ, diemžēl viņš *viņam* pievērsa vairāp uzmanību nekā meitenēm mūsu komandā. viņi abi izgājā ārā, atnāca bārmenis, teica, ka bārs slēdzas ciet, izgājām ārā. Tur bija viņi divi+viena meiča+V(idfk how bet viņš ir visur un pazīst visus), domājām ko tālāk darīt. AĀ runājamies angliski, latviski, krieviski, ļoti miksēti, es krieviski vispār nesaprotu. Izlemjam iet uz ezīti, aizejam, spēlējam uno, vācietis pazūs, atnāk ar metriņu, gift for us. V pajautāja manu snapu, beidzot arī dabūju foršā džeka snapu, bet viņam es obv nepatīku, bisk negribīgi deva. Es jutos pat apKaunots. Anyways, vācietis atgādināja nedaudz S. Spēlējam uno, eju ar acīm pāri cilvēku sejām, pieķeru viņu vairākas reizes skatamies uz mani, fak it, izdomāju skatīties uzkrītoši pretī, viņš uzreiz "my turn?" "no" "okei staring contest then" so we stared at each other and everybody around us was like wtf is happening, idk how but neither of us didnt blink for so long. Es foršajam džekam uzdāvināju pupiņas, viņš staigāja apkārt un visu laiku "i have beans" un tas bija funny, ipaši ņemot vērā, ka mēs runājām angliski. so kamēr man ar german guy bija staring contest viņš vairākas reizes izvilka beans no kabatas un es nespēju nesmieties, un viņs tik nopietns skatās, beigās viņš paskatījās, kas notiek uz galda un zaudēja :DD aa mēs sēdējām bārā, man bija kauns runāt angliski, viņš sāk ritīgi flirtīgi "oh you also have curly hair, its my first time having long hair" es saku "i just wash it before sleep and go with wet hair" viņš kaut ko teica, ka varbūt viņam arī tā jāsāk darīt. PĒctam, kad viņš atvadījās (pirms parādījās atpakaļ) jatutāja kā mani sauc "*vārds* like *angliski*" "yes i know what it means i have friend who is also called *mans vārds* i love your name" utt :D viņš bija sadzēries un tik flirtīgs, honestly, JA viņš būtu jautājis manu nr, būtu devis, diemžēl nejautāja. nu, laikam alkoholam izejot es viņu vairs neuzrunāju. Anyways. viņš stāstīja, ka agrāk viņš bija agresīvāks, viņu izmeta no kojām, jo bija krimināls. Sāka trakot, jo rimi gašvielas neesot īstas garšvielas un quizā bija jāatpazīst garšvielas tikai pēc smaržas un viņam nesanāca. viņš bija izcila kopija. kopā aplikuši rokas viens ap otru skaidrā gājām pa ielu 6 cilvēki 1os naktī. tā bija nereāla sajūta, ka iepazīsti cilvēkus un pēc laika jūs jau esat kā labākie darugi. Okei, viņi ar mani ne, vairāk ar vienu no draugu loka. Viņi pēc tam aizbrauca uz vācu džeka dzīvokli otrā pilsētas galā, es diemžēl paliku, jo netiktu atpakaļ uz kojām no turienes, bet yeaah, foršas atmiņas būs, žēl, ka viņi nejautāja manu nr, tad jau visticamāk vairs nekad netiksimies, but it was fun while it lasted. |
|
| |
|
es sev teicu "sāksi strādāt" depresijas nebūs, "sāksi studēt" paliks labāk, "atradīsi draugu, būs jautri, nebūs laika skumt". appisiens. "ej uz pasākumiem, have fun, get drunk". īstermiņa risinājums. Pienāk brīvdienas un es vēl neesmu izkāpis no gultas, raudu pie "sorority noise", pēc 5 h man jāiet čoma svētkus svinēt, rīt, parīt jāstrādā, jaizdara šodien universitātes mājasdarbi. es nespēju. es knapi varu uzrakstīt šīs rindas. man nedrīkst būt brīvdienas es esmu faking broken un mani jaunie draugi to nezina. ja viņi redzētu, kas notiek aiz aizvērtāmdurvīm, viņi mani neuztvertu nopietni. Varbūt izjustu žēlumu. Dotu "padomus". man to nevajag. Es nespēju nebūt kluss un mierīgs. Diemžēl tā esmu sevi attainojis. Un vēl varbūt kā nedaudz silly. Akadēmiski uzcītīgs. ir dienas kad man liekas, ka izdarīju labāko izvēli, ir dienas, kad vēlos pagriezt laiku atpakaļ. Cik ļoti mana ikdiena būtu citādāka. Šobrīd es atdotu visu, kas man ir šeit, lai būtu citur. Ciba ir mans kliedziens tukšumā par manu dzīvi - sadirsto un velto. Es pie visa vainoju sevi. Nav jau neviena cita, ko vainot. kāds ir tik labi ielicis vārdos manas sajūtas, kas man ir jau tik daudz gadus, bet pēdējā laikā katrs vārds piepildās- https://youtu.be/2SvdtW_RByc?si=TDTf7YPf i can be replaced i can be replaced |
|
| |
|
Atgādinājums sev-gari cilvēki ir maitas. Vēlviens atgādinājums sev - ja cilvēks ir izskatīgs un pievērš tev uzmanību, viņš vienkārši neko labāku nevar dabūt, jo personība ir pēdējais sūds. Mana roka blakus viņa izskatās pēc bērna rociņas, biju aizmirsis, ka nepastiepjoties viņu nevar apskaut. Tas bija ļoti neveikli. Mēs neesam draugi, nedari tā, vecīt. Man gribējās kaut man gribētos viņu apskaut, bet man negribējās. Pārāk daudz sūdu bijuši. Vispār viņu satikt bija kļūda. Lai gan tas bija pilnīgi ar personīgām attiecībām nesaistīti, bija jūtams tas "mēs esam pazīstami" vibe. Es gribētu, kaut viņš būtu bijis auksts un tāls nevis draudzīgs. Es viņu noteikt vēl kādu reizi satikšu,jo tagad pie manis ir viņa grāmata un es sevi ienīstu par to. Es biju tikusi pāri jau gadu atpakaļ, bet faking mūsu kopējais draugs ... Labi, pats esmu vainīgs, ne jau man viņš lika rakstīt, tikai iedeva numuru. Ienīstu sevi . Mentāli studijas ir kļuvušas smagas. Vairs nesatieku ikdienā tos, kurus varbūt varētu jau saukt par draugiem. Ar kursa biedriem nav par ko runāt. Jūtos pat nedaudz atstumts no visa un visiem. Nevaru būt es pats. Varbūt tā bija stulba ideja. Pirmo mēnesi bija tik viegli, priecājos, ka nākošajā dienā sastapšu vēl citus, papļāpāsim, pamācīsimies, uzspēlēsim kārtis, mācīsimies. Tagad es aizbraucu uz mājām un gribas raudāt, kad jābrauc atpakaļ. Šausmīgi negribās vairs. Studijas ir interesantas, bet nespēt iekļauties kursā ir elle. Šeit nav tādu cilvēku, kas būtu līdzīgi man, kā tas bija ar tiem, ko iepazinu. Man vairs nesanāk nebūt introvertam, nepārtraukti jutos nelielā stresā/spriedzē. Braucu atpakaļ un negribu kāpt iekšā autobusā, kāpt ārā no autobusa, doties kaut kur. Varētu pārvākties uz citu valsti. Sākt bomža dzīves veidu. Strādāt kādā fermā . Jebko. Tikai lai nebūtu mentāli smagi. Es gribu kādu ar kuru var parunāt pa īstam un no sirds. Nosēsties viens otram blakus, raudzīties uzlecošajā saulē un runāt plecu pie pleca. diemžēl man nav neviena tāda. Es jūtos nedaudz slikti, ka izmantoju *insert name*. Bet es pret viņu nejūtu pilnīgi neko. Es negaidu ziņas no viņa un, ja viņš mēģinātu būt tuvāks, es viņu atšūtu, lēnām sāktu ignorēt. Viņš nav tāds, kuram man gribētos pieglausties, apvīt rokas ap kaklu un pasūdzēties cik smaga bija diena. Es ceru, ka viņš nekad nemēģinās kaut kādus "moves" veikt. Es pat negribu, lai kāds mūs publikā ierauga kopā, pat ja mēs vienkārši ēdam. Viņš ir ļoti prasts cilvēks. Nav nekādas saiknes. Varbūt viņš jūt, bet es nejūtu. Es nezinu kāpēc viņš grib tikties, ja es tur 0 effortu ieguldu. Neplānoju neko, nepiedāvāju pavadīt laiku, ļauju viņam katru reizi uzsaukt. |
|
| |
|
Psihoanalīze rodas uz atvērtām robežām. Kas robežas pazūd, rodas atkarība (toksikas attiecības) |
|
| |
|
esmu iepazinusi tuvāk jau kādus 6-7 cilvēkus. Ir super nice. Gan no sava, gan cita kursa. Nav vienam jāmaldās pa fakultātes ēku. Vakar vispār bija tik silly moments. Internetā cilvēks nodoksoja informāciju par sevi, es viņam uzrakstīju. vakar uzzināju, ka viņš ies uz to pašu pasākumu, kur es. No sākuma viņa tur nebija, tāpēc domāju, ka samelojies. Nekas, vnk vaiboju ar pazīstamajiem. šis uzraksta pēc stundas, ka ieradies. bet viņš starp tik daudz cilvēkiem un nezinājām kā otrs izskatās, ka man negribas vnk iet klāt un uzrunāt. Tad viņš aizgāja uz blakus telpu, uzrakstīja un es aizgāju, telpa bija tukša, tikai viņš tik awkward. Izgājām ārā. viņš uzpīpēt, es vnk stāvēju blakus. Parunājām, aizgajām atpakaļ pie tiem cilvēkiem ko atnācām uz pasākumu. Pirms prom iešanas pamāju viņam no otra telpas gala :D atkal par uni - vispār forši, ka ir pazīstamie no citiem kursiem. Vienkārši ej uz nākamo lekciju, ieraugi pazīstamu seju, pasveicini. jūtos kā ekstroverts dažkārt. Gribās pļāpāt, uzsākt sarunas ar citiem, likt otram justies ērti, radīt nesaspringtu gaisotni, noturēt sarunas. es reāli nepazīstu sevi :D Bet izlīst no čaulas ir labi. Ļaut prātam klīst. izteikt savas domas. Es visu laiku baidījos teikt savas domas. Nu, ne viedokli, bet pateikt to, ko gribu pateikt. |
|
| |
|
AAAAAAAAA ir tik forši. Mana istaba biedrs ir foršs, iepazinu jau pāris no kursa, ārā dievīgs laiks, istabiņa netālu no dušām. Nu, redzēs, kādu dziesmu es dziedāšu, kad sāksies lekcijas :D Bet vispār manas bailes izrādījās esam nepamatotas. Aaa, un es vairs neuztraucos par savu interneta stalkeri, jo sen nav manīts un esmu dzirdējusi, ka man iet labāk nekā viņam. HA. Daži cilvēki ir stulbi un paši sev izrok bedri. Liekas it kā kaut kas lieks būtu nokritis un jūtos tik viegli. esmu kļuvis pārliecinātāks, sociālāks. Nemaz nemanīju, kurā brīdī tas notika, bet šodien bez problēmām uzrunāju cilvēku, kas apsēdās blakus, uzdevu jautājumu un pirms atvadīšanās pajautāju telefona numuru. Man liekas, ka es šāds kļuvu kaut kad maijā. Nezinu, nav bijušas daudz situācijas, kad bija jārunā, jā, arī ar istabas biedru runājos, uzsāku sarunas, ir tik viegli. vairs tik ļoti neuztrauc kopējās dušas. No sākuma bija panika. Knapi uznesu somu līdz 4.stāvam, tik smaga. Ā, un no pieturas bija pāris simti metri jānes līdz kojām (laikam 500), un man likās, ka roka nokritīs. duša un miegs |
|
| |
|
atvērta grāmata droši pieliecies no tāluma nevar izlasīt man nav iemesla paslēpties viss sen ir pateikts bet tu vari meklēt nekas nemainās - es esmu bezgalīgs nogalināju daļu sevis seja apdeg svēlmē dārgāa, tavi glāsti mani saldē kaulus pārvēršamies oglēs |
|
| |
|
hey, varbūt kāds zina, kā sauc dziesmu (laikam pat latviešu), kurai pirmās notis ir identiskas pirmajām sekundēm šeit. vispār, mūzika ir laba štelle https://www.youtube.com/watch?v=-6sVAge |
|
