es · reāli · nezinu...

D. atnāca ar cepeškrāsni. Mums mūsu pēkšņi pārstāja darboties kādu dienu. Vispār jau pirms izbraucām no mājas uz centru, stāvam gaidam sabiedrisko, viņš zvana, vai mēs jau izgājām, viņš mums atbrauks pakaļ un atvedīs cepeškrāsni. HUH??
Nu labi. Es vakar biju jautājusi, vai viņs var uzzvanīt par sludinājumu, kurš ir tikai krieviski, bet es nedomāju, ka viņš vēl aizbrauks pakaļ. Beigās tā ir no pilnīgi cita sludinājuma "dāvana vārda dienā", nezinu vai viņš jokoja vai nopietni. Es jūtos parādā,jo viņš jau tā ir tik faking daudz mums palīdzējis, pāris reizes uzsaucis ēdienu, nekad neprasa samaksu par degvielu. Ielika man rokās un neko vairs nesacīja. Kā nekas viņš ir pārāk jauks. Kā kaut kas vairāk ir viņš ir pārlieku riebīgs un nejauks. Eh... Gribējās izstāstīt E, bet es nezinu, ko viņa patiesībā par viņu domā, tāpēc paturu pie sevis. CEPEŠKRĀSNS. Sarunājis, samaksājis atvedis mums. Es ceru viņam patīk dīvainas koka karotes...

Pirmo reizi mūžā labprātīgi kādam parādīju savu stāstu. Nolasīju to priekšā istabai pilnai ar cilvēkiem. No uztraukuma man trīcēja balss. Bet es saņēmos un nolasīju. Un ziniet... Ņemot vērā, ka visu pamatskolu izbēgu no prezentācijām, tad aizgāju uz tālmācību, un to visu tikai, lai nebūtu jārunā cilvēku priekšā... es lepojos ar sevi. Nedaudz. Nedaudz jau var? Vēl 2 gadus atpakaļ es būtu nervozi nevietā smējusies un pat neuzdrošinātos uz ko šādu... Pirms iziešanas uz skatuves es sev sacīju, ka šis ir tikai treniņš, lai mazāk uztrauktos brīdī, kad būs jāaizstāv bakalaurs. Vispār, bakalaura pirmajā kursā es pirmo reizi mūžā prezentēju prezentāciju... neizmērojams progress. Dziedāt priekšā tomēr vieglāk nekā runāt. Pirms kāpšanasbuz skatuves man gan gribējās ātri visu atcelt un pateikt, ka nekur neiešus. Labas atsaukmes nedzirdēju, bet sliktas arī ne.

D. pajautāja iedot izlasīt manu stāstu. 690 vārdi, bet viņš pus stundu lasīja un nesaprata. Tikmēr M. viņam apkritusi ap kaklu bužināja matus. Kā no tāda sūdīga romāna.
Es stundu dziļdomīgi sēdēju un klausījos mūzikā, lai atstātu labu iespaidu

L. paņēma līdzi sev draugus un es aizkaitināti skatījos un to visu. Man negribējās ar viņu runāt. Vai draugiem. Biju pārlieku nepieklājīga, ignorēju viņu. Nja.... Lūdzu, ciba, lasi, es esmu riebīgs cilvēks. Savtīgs un egoistisks
Brīdi gribējās, kaut D.būtu citādāks. Gribējās, kaut viņš man uzticētos 100% un es viņam varētu uzticēt savu sviesta cibu. Parādīt visus savus sviestojumus. Dot izlasīt to, kas reiz bijis. Bet es viņam nenozīmēju neko...

Dažreiz vieglāk ir nezināt. Nejust. Nesaprast.

Izrādās es esmu manipulātore un es meloju par to, ko citi man sacījuši, kad es piedāvāju viņiem savus plānus. Paldies, es tiešām nezināju!

Satiku D uz pus minūti, viņš ir paķēris blackoutu un neko no vakardienas pat neatcerās, cik nopratu. AUČ.
Prom ejot pat nepateica atā

Stāvam pie izejas pārāk ilgi apskāvušies, es pasaku "man somā ir blenderis". D: "es te kaut ko mēģinu sabīdīt, bet izrādās viņai citi plāni. Viņai somā blemderis" nu jaaa...
Kamēr viņš prātuļoja vai mani noskūpstīt, es domāju par blenderi somā. :D
Kad viņš pateica, par to, kas prātā, es žigli atvadījos un devos prom. Viņš bija pārāk dzēris, bet ja arī nebūtu, es nebūtu darījusi citādāk.

Satiku Jelgavas mēru un nemaz nezināju, ka viņš ir pilsētas mērs. Uzzināju, kad jau bijām prom

Vai baložu skolā apmāca baložus vai kā būt balodim?

Čau, ciba. Esmu atkal (kā jau vienmēr) ieradusies, lai pasūdzētos par dzīvi. Labā lieta par cibu ir tāda, ka mana vecuma cilvēki nemaz nezina par tādas eksistenci un es varu stāstīt specifiskus notikumus bez uztraukuma, ka kāds atpazīs mani.

aptuveni 2 nedēļas atpakaļ:
sēžam ar draudzeni virtuvē, runājam, ka varētu aizbraukt uz saldus sauli, skatamies biļetes, vēl nenopērkam, nav naudas, pētam pat autobusus un kā tur nokļūt.

pagājušo piektdien:
stāvam pieturā runājam, ka būtu jau vispār forši aizdoties uz piektdienu Saldus saulē, skatamies, kas uzstājas

tagad viņa ar vēl citiem dosies uz Saldus sauli, man nemaz neteica, glabāja kā noslēpumu. Viņas draudzene nejauši izpļāpājās. Uz manis teikto, ka es taču arī gribēju, viņa neko neatbildēja. Es neuzbāzos pēctam, es neteicu neko. Aizgāju un tagad raudu istabā, jo tas sāp. Ļoti. Es nesaprotu, kādēļ nevaru būt pietiekami laba. Nevienam. Kāpēc nespēju izveidot draudzības. Kāpēc mani nekad neizvēlēsies.Es vienkārši gribu saprast.

Uz ielas uzrunāja tumšās šokolādes krāsas cilvēciņš. Nesaprata, ka es nemeklēju bojfrendu. "varbūt tomēr varam kādu reizi tāpat vien satikties". Man šķiet mēs abi melojām par savu vecumu.

man liekas, ka es atkal jūku prātā. sirds sitas tik ātri un nesanāk ievilkt pietiekami daudz elpas, pirsti neraksta tik ātri kā gribētos. Man gribas izšķaidīt galvu pret galdu, asinīm nokrāsojot gaišās sienas sarkanas. Es atkal divreiz eju pārbaudīt vai aiztaisīju gāzi pēc ēdiena uzvārīšanas, lai gan katls taču nevārās. Bail, ka kaut kā nejauši nodzēsu nevis izslēdzu. Es nevaru izbēgt no savas galvas un man gribas skaļi bļaut. nolēkt no tilta. dīvains nemiers un stress iekšēji rauj mani un dedzina es nezinu ko iesākt un šādi jau nesen atkal bija un tad man bija bail aiziet gulēt jo man likās, ka ja es aizmigsu es nekad nepamodīšos un man nebija bail nomirt bet bail ka mani tādu atradīs paziņas un bail ka neatradīs līdz sākšu pūt un šajā ēkā dzīvo tik dauudzi cilvēki kuram tas izbojātu ikdienu un tagad es nezinu bet es es es nezinu kas ir īsts un ko vispār kas nozīmē un kā es esmu nokļuvusi šeit disasociējos no realitātes un vienlaikus esmu pārlieku ieguvusi apziņu kas man nepatīk jo tagad es domāju par to cik nereāls šis viss ir un viss kas noticis pirms tam

sacirsta gabalos
raud gauži sirds
klusībā līdzi tai
cilvēku cilts
raud un nepārstāj, bet svēti tic
ka notiks brīnums reiz
un atnāks kāds cits

jau vairāk nekā pus gadu esmu nolēmusi doties uz citu valsti. Šodien nebiju pārliecināta, ka vēlos doties ārā no mājas, gribējās tupēt siltumā, skatīties futurama un pūt. Bet es savācu savu slinko pakaļu un devos spēlēt galda spēles. Es neesmu runātīga, bet kad uzzināju, ka tur ir tūristi no valsts, uz kuru vēlos doties, devos parunāt. Viņš pat bija no konkrētās pilsētas uz kuru es plānoju doties. Biju pārsteigta. Laikam dažas lietas ir vienkārši lemtas notikt un es ceru, ka šī ir viena no tām, citādi būšu vīlušies, jo šobrīd tik ļoti saceros. Es tiešām ceru, ka mani apstiprinās un šis man likās kā zīme, ka es veicu pareizu lēmumu, bet laiks rādīs. Viennozīmīgi tas bija ļoti negaidīti, pārāk daudz, lai būtu tikai sakritība. Pārāk daudz, lai varētu teikt, ka Dievs nekādā formā un vārdā dēvēts neeksistē.
Varbūt liktenis tik tiešām ir mums ierakstīts jau dienā, kad tika viedota zeme. Katrs solis un izvēle, ko veicam, jau bija ierakstīta pasaules laika gājumā. Ierobežota izvēles iespēja, lai arī ko mēs izvēlētos, tas būs tieši tas, kas tika ierakstīts. Patiesībā mēs neizvēlamies, mēs tikai sekojam tam, kas tika nolemts jau gadu tūkstošus, miljonus atpakaļ. Jo kā gan citādi J 3 gadus atpakaļ bija Latvijā, lai tikai 3 gadus vēlāk mums nejauši būtu šī saruna, nejauši satiktos.
Manā sirdī ir tik daudz mīlestības pret . Tas ko viņa dara tik tiešām ir Dieva sūtība. Pat mana aukstā, melnā sirds ir viņai pateicīga. Es neesmu tas cilvēks, kas apskausies. Īpaši pēc visām puvušajām būtnēm, kas savā ceļā man ir uzgrūdušās, bet ar viņu ir citādāk. Viņa ir pilna siltuma, taču nesamākslota. Viņai ir tā cilvēcība, kas pietrūkst tiem pārlieku šķebinošajiem.
Es esmu pateicīga par viņu, par visiem ko iepazinu ceļā, par to, ka nejūtos vairs tik vientuļi un ma ir kur doties, lai justos pieņemta.

alkohols ir īslaicīgs risinājums tukšuma atrisināšanai, bet kad tā iedarbība beidzas, tas atplēš vēl vairāk

meklēju filmu, kuru noskatīties. Uzspiežu. Teenager romance bla bla bla.... laikam esmu pieaugusi. aizveru ciet, mani neinteresē.

Patiešām skumja un vientuļa dzimšanas diena. Šo zīmīgo ciparu biju iztēlojusies nosvinēt ar blīkšķi, nu neko vairs.

Rokas sniedzas uzrakstīt viņam. Bet tas būtu dīvaini. Būtu dīvaini, kā es esmu atradusi viņu facebook, lai gan nezinu par viņu absolūti neko. Nez kāpēc viņu nevar pievienot draugos. Es nezinu. Facebook neizmantoju.

bet atkal - man nav ko zaudēt viņam uzrakstot, neskaitot pašcieņu. Mēs tāpat dzīvojam divās dažādās pasaulēs, kuras nekad nesaskaras un pavisam drīz mūsu starpā būs tūkstošiem kilometru

ES NEZINU

es vairs nejūtos kā pusaudzis kuram ir iedots pārlieku daudz vaļas un naudas. Lai gan dažkārt vēl jūtos. Kad sāk cilvēks skaitīties pieaugušais? Kad man šodien veikalā pārdevēja pateica, ka varu atlaižu kuponu iedot mammai, es atkal sajutos kā bērns.
aizbraukšu ciemos uz "mājām" un mana brīvība būs zudusi. Laikam jau tas cik pieaugusi jūtos atkarīgs no vides

kas ir čutlu un ko viņš pateica? kas par "beefu"?

zajebal. pirms 7 min aizvērās veikals, bet ļot gribās kaut ko saldu

pavadu piekdienas vakaru mazā kojas gaismas romantikā, rakstot darbu, kurš bija jāiesniedz jau sen. Varbūt izkritīšu no augstkolas