sapņi
Jocīgi, dienasgrāmatu neesmu rakstījusi, šķiet, kopš 3. klases.
Izlasu de ierakstus un teju vai melna skaudība metas par izteiksmi. Nu, neko darīt, visi jau nevar, visiem jau nepienākas. :)
Varu palepoties ar sen nebijušu parādību. Sapņiem. Tādu man parasti nav. Nu labi, labi, vienkārši neatceros. Bet nu ir, turklāt vienas nedēļas laikā divi. Naktī uz 18. novembri sapņoju, ka eju pa Daugavas malu, kas nez kāpēc izskatās kā Rīgas jūrmala, tā ap Koknesi piepeši paceļu acis un tur, kur jābūt Kokneses pilsdrupām, ieraugu izdegušu un nokvēpušu celtni ar kolonnām, līdzīgu, piemēram, Somijas parlamentam, apjaušu, ka stāvu pie augstas kraujas malas, taču, tā ka apakšā ir baltas smiltiņas un apkārt iet baigais slinkums, izlemju lēkt uz vēdera lejā. Pirms (nenovēršami sāpīgās) piezemēšanās pamodos.
Vakarnakt sapnī pirmo reizi redzēju dārgo Kānu, kurš piedalījās Prozas lasījumos, viņam līdzi bija sieva – mana 50 gadus vecā Kanādas ārzemju
latviešu paziņa –, viņš spēlēja kaut ko pilnīgi čurainu un apmeklētāji atklāti kurnēja un brīnījās, kāpēc esu uzaicinājusi tādu mudaku. Bēgu no pasākuma, pārvietodamās pa ielām peldus ar snurkelēšanas masku.
Nu lūk, tāds jaunpienācējas pirmais ierakstiņš.
Bet rīt uz Briseli, uz Briseli...