darba gads
– Padomju sociālistisko republiku savienība uzvarēja, taču augstajā otrajā vietā finišu sasniedza mazā, sīkstā Somija.
Veine Linna
Vai dzīves auduma pinums tiešām ir tik rupjš, ka tu vienkārši biji gatavs aizmirst mani un es tevi? Vai šāda gatavība slēpās mūsos kā dzīvnieks ziemas miegā un kādu dienu pamodās? Par spīti tam, ka bijām jutušies viens otram nozīmīgi, pat tuvi kā radniecīgas dvēseles; nevis sagadījušies kopā kā vēja nestas zāles sēkliņas, bet savesti kopā!
Jāks Jeerīts
Apstulbuši viņi skatījās, kā no virtuves trauku grēdas uz grīdas nolec zivs asaka. Tā paša asara asaka, no kā Veino iepriekš bija vārījis zupu.
Asaka ņurdēdama brāzās pie Veino, iesmilkstējās un iecirta mazītiņos zobus vīram stilbā.
Pireta Rauda
Vīrs bija ļoti noguris, nogulēja rītu, pusdienlaiku un vakaru un pamodās tikai naktī, kad baznīcas pulkstenis nosita divpadsmit: bim-bam-bim-bam... Vējš gaudo skurstenī, loga vērtnes šūpojas klaukš, klaukš, klaukš... Un tad vīrs dzird soļus nākam augšā pa kāpnēm: būk-šš, būk-šš, būk-šš... Durvis atveras – čīks! Tad dzird soļus priekšnamā: būk-šš, būk-šš, būk-šš... Un tad redz, kā istabas durvis atveras un durvīs nostājas garš vīrs, garš melns mētelis mugurā, gari balti mati pāri acīm, abām rokām balstās pret durvju stenderēm, stāv uz vienas kājas un čukst: „Dod šurp manu kāju, dod šurp manu kāju...!”
Ig. pasakas
Protams, uz manu dzīvi var paraudzīties arī citādi. Un tad tā no paša sākuma izskatās kā viena negaidītu rokā iekrišanu virkne. Bet tā ir tikai monētas viena puse. Nē-nē, esmu tālu no vēlmes piedomāt sev žēlumu pret savu dzīvi. Bet starp dabūšanu tievajiem tilta spraišļiem taču bijusi bezgalīga virkne b e š ā p a l i k š a n a s bezdibenīgo caurumu. Kur aizvien esmu kritis un no kurienes man sevi ar spēku bijis jāizrauj. Ar nežēlīgu spēku, kas par to, ka uz āru smaidot...
Jāns Kross (1)
Atkal Ingela. Vienmēr Ingela. Ingela vienmēr bija visu dabūjusi un vienmēr dabūs, jo Dieva ņirgāšanās par Alīdi nebeidzās.
Sofi Oksanena
Divi blāvi cilēciņi paslīd viens otram garām kā mazlietoti opeļi Takulas taisnē.
Sirku Peltola
Kāpēc mājās vienmēr ir tik garlaicīgi? – viņa jautāja. – Un vai bērniem noteikti jādzīvo mājās, ja tur nav ko darīt?
Sinika Nopola un Tīna Nopola
Saki, vai man jādodas prom no šī nama un jāmeklē cits ceļš, kā kļūt par cilvēku... redzi, cik augstprātīgs es esmu... itin kā tie, kas nav mācījušies Marburgā, nebūtu c i l v ē k i... Vai man tas j ā d a r a? ...Paldies, paldies, ka Tu tik skaidri pateici: klausies uz manu balsi sevī, bet neesi nerrs...
Jāns Kross (2)
Čūskas mazajām mēlītēm
izlaizīja man ausis
lai es atkal dzirdētu
pasaules balsis
Svētas
ir ogas pīlādžos
Es gribu paturēt šo mieru
kurā man ir kustoņas uz pleciem
dejugrīda kalnā
Penti Sārikoski