Haņins/Viguls
lūk, tāds gadījums no tiem laikiem, kad es vēl zagu
darbojos piepilsētas rajonos, liku uz ausīm privātmājas
kaut kā reiz ielavījos pie kāda precēta pāra, viņi jau gulēja
gāju caur guļamistabu, viņi tur milzīgā gultā, viņš ar seju
pret griestiem, viņa izlaidusies, naktskreklā, un abi
runāja miegā, es nostājos uz pirkstgaliem pie sienas, viņš teica:
"es tev neticu, tavi vārdi ir uz divām dienām, pēc tam tie atkal
kļūs par kartonu, meliem..." un nosvilpās caur degunu, viņa paklusēja,
nopūtās: "diegu... lūk, te un te... mūsu ložā sēž..."
"nekas," viņš it kā atbildēja un tad dobji: "arī viņa jau atnākusi",
bet viņa iesmējās, patiešām, smējās – īsi, bet bieži, tā skanīgi
"neaiztiec," notrīcēja balss, "neuzdrošinies." viņš ieurkšķējās, un es
jau gribēju iet tālāk, kad viņš skaidri pateica: "stikli,
stikli iesaluši ledū, lauskas, paslēp... paslēp mani, nevaru...
tu mani nogalini...", bet viņa tikmēr teica: "sprūda nav, mums to nav,
prasiet kolekcionāriem..." un pēdējais vārds viņai, kā likās,
pavisam atņēma spēkus. no šī gadījuma es iznesu riekšavu
sudraba rotu un etviju. es toreiz zināju, ka aiz visām gleznām ir seifi,
zem visām tapetēm – spoguļi. lūk, tā, mani dārgie, tā, lūk, mani
cienījamie kungi.