neaizmirstēdams
Nu labi, ja reiz viņš ir frenčbōrns, tad pieņemsim, ka Trifā ir pareizi (jēziņ, kā viņš var būt dzimis 1960. gadā...). Tātad Trifā koncerta 1., 2. un 4. gabals man stipri gāja pie sirds, 3. bija par garu un sintezatorisku. Bet tie ritmi, tie ritmi, proti, tie, ko radīja kroņlukturu gaismas mūzika, aizkaru virināšanās un dūmi, savādā rakstā soļojošie vīri ar kameru, garāmbraucošo troļļuku izraisītā vibrācija, meitentiņš sarkanajā sarafānā uz skatuves, taustiņčellista šalle aiz čella stīgām, zāli 3. gabala laikā atstājošie ļaudis – un kā kulminācija: Rītups, uzsoļodams uz skatuves, paceldams pie klavierēm nolikto dzēriena tondzelīti un ieliedams savā plastmasas glāzē. Bučas, mīlu. Ja pilnmēness un aptumsums var būt šādi, dodiet vēl.