Aiz nostalģijas pat apraudājos pašā koncerta sākumā, un vispār man gandrīz viss patika, tikai varbūt pūtēju bija drusku par daudz, horeogrāfi ar baletu pārspīlējuši, un Prauliņa gabals bija vienkārši baiss.

Upd. Jā, īpašais prieks: izlokšņu runātāji; ritma grupas koru staigāšanas laikā, jo sevišķi pēdējā, tā, kas kompānijā ar Zanīti Šmiti; skatuves noformējums; seju saraksti; vainagi kā artefakti.