![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
... nē nu. kādas ir opcijas? mēģināt izlīst cauri rožu laukam ir nereāli. tur var tikai sapīties staipekņos un nomirt, jo nekur netiec. iet atpakaļ liekas neproduktīvi nupat. so - paliek lauzties cauri egļārijam. tas tā, runājot par to, ka vienmēr ir izvēles, īpaši, ja rožu romantika. aaa! mirstiet.
neko, laužamies un lavamies cauri egļārijam. laužamies tā un šitā. besis upon besis. kāpt pāri, līst zem, līst cauri, līst cauri un kāpt pāri, dažādas darbības tajā izteikti biezajā egļārijā. WTF is with people, kā var egļāriji vispār patikt? tur.. skujas duras visur, pilns kukaiņu un zirnekļu tīkli vienmēr ir acu augstumā, viss skrāpē un au. kad beidzot pamanam taku, tad starp mums un taku ir nātru lauks. šajā brīdī tiešām gribas visu un visus pasūtīt nahuj. bet nu, kur tu meža vidū kādu aizsūtīsi? ies pa taku, vai.
atvieglojums par iešanu pa taku bija salīdzinoši īss, jo drīz vien taka kļuva par aizaugušu šausmu. pret šo brīdi VZ jau ir uz kaut kādas izmisuma robežas, savās ilgās pēc asfalta. un man arī ir sajūta, ka kājām vairs nav ādas, viss ir totāli saskrāpēts un sadurts un au. neko, brieniet, ļauži, brieniet BRAVE ļauži atpakaļ zālē. tad taka... well. pazūd. vispār. skatoties kartēs, būtu jāizdara pagrieziens pa kreisi. skatoties uz to, tur ir tikai un vienīgi jauns, bļaģ, fucking biezs egļārijs. ballītes brave orgkomiteja nolamājas, paskatās apkārt un secina, ka blakus egļārijam ir labības lauks.
es atvainojos labības lauka īpašniekiem, bet mēs, godvārds, gājām pa pašu malu, cik nu varējām. jo, lai kā nesūrstētu kājas pa zāli un labību, vēliens egļārijs te nevienam vairs nebija pa spēkam. tas būtu bijis jau way above "brave". gājām gājām, domīgi domājot par to, ka kaut kā atpakaļ uz takas nāksies tikt. un tad tur bija izgāzies bērzs! o! un aiz bērza, izrādās, norm taka atpakaļ uz taku, kas arī jau bija atkal norm taka. fuck me, tā arī varēja?
vispār, viss šis exp noved mani atkal pie padomiņa - ja jūs apmaldaties mežā un nav diez ko obvious nekas par, kā tikt uz takas, jaysus, Ejiet Atpakaļ, kur pēdējoreiz točna bijāt uz trases. un work from there. nedariet kā mēs. ticiet man, egļārija exp nav tā damage vērta.
bet nu, taka, zāle. zemāka zāle, nav vairs līdz ceļiem. uhh. tas vien jau liekas uzvara. lauks, kalns, purvs, upes, strauti, purvs, nesaprotamās irrigation systems. lauki upon lauki un pļavas, visapkārt, bļaģ, pļavas ar purviem kalnā 450 m augstumā. kas visiem nahuj kaiš? kas tas par lokālo hobiju? bet nu, kaut kādā brīdī tiekam iet pa ceļu. jūs nespējat iztēloties VZ grimasi un... neaprakstāmo emociju gammu. hello, miests Poděbaby.
tur kādu brīdi jāiet pa ielu, bet trase dzen ieiet mežā, izmest līkumu. aizejot līdz līkumam, saprotam, ka nevis mežā, bet pa pļavu nobristies dzen. no. not today. ejam lepni pa ielu. asfalts! asfalts ir bliss. (tho, my fave ceļa segums ir milzu betona plāksnes, not even sure why, just like walking on them.) tad atkal mūs dzen mežā, bet tur draud vēl pļavas. visi nolemj, ka ir noguruši, viss besī, kājas tiek sajustas aktīvi un vairāk nekā gribētos. vairāk nekā pierasts, pat. un lepni iesoļojam Havlíčkův Brod, urā.
kaut kādā brīdī trase grib, lai mēs metamies pāri sētai uz vilciena sliedēm. visi nopūšas. gribētos, lai tie trašu zīmētāji tomēr savācas un reizēm pačeko, kas nu kur mainījies un izdara corrections kartē un uzzīmētajās strīpiņās / bultiņās. ok? var? ok, es arī varu, bet par ļoti adekvātu samaksu, ja!
un te pienāk tas brīdis, kurā, ejot pa pilsētu uz lokālo Žižkovu, kur ir mūsu paliktuve, es saprotu, ka asinis un skrāpējumi ir huiņa un pffft no big deal. es te esmu efektīvi sapisusi vienu saiti virs potītes. this. šī ir tā trauma, uz kuru es te atsaucos pie jaunāko gājienu aprakstiem. un, jūs uzminējāt, protams, ka lokālā Žižkova ir fucking kalnā. un vecpilsēta, kur iesim malkot dzērienus pēc nomazgāšanās, ir lejā. good luck to me, you, and be kind to animals. eh.
28.62 km saka Strava. Elevation gain 463 m. moving time 4:51:31
---
tātad, current cibpostu parādu liste up to date: Havlíčkův Brod barčiku exp, Olomouc trips, Kutna Hora barčiki, sestdienas gājiens uz Dobřichovice, svētdienas gājiens ar salīšanu apkārt kalnam un stāsts par prosecco spaini.
neko, laužamies un lavamies cauri egļārijam. laužamies tā un šitā. besis upon besis. kāpt pāri, līst zem, līst cauri, līst cauri un kāpt pāri, dažādas darbības tajā izteikti biezajā egļārijā. WTF is with people, kā var egļāriji vispār patikt? tur.. skujas duras visur, pilns kukaiņu un zirnekļu tīkli vienmēr ir acu augstumā, viss skrāpē un au. kad beidzot pamanam taku, tad starp mums un taku ir nātru lauks. šajā brīdī tiešām gribas visu un visus pasūtīt nahuj. bet nu, kur tu meža vidū kādu aizsūtīsi? ies pa taku, vai.
atvieglojums par iešanu pa taku bija salīdzinoši īss, jo drīz vien taka kļuva par aizaugušu šausmu. pret šo brīdi VZ jau ir uz kaut kādas izmisuma robežas, savās ilgās pēc asfalta. un man arī ir sajūta, ka kājām vairs nav ādas, viss ir totāli saskrāpēts un sadurts un au. neko, brieniet, ļauži, brieniet BRAVE ļauži atpakaļ zālē. tad taka... well. pazūd. vispār. skatoties kartēs, būtu jāizdara pagrieziens pa kreisi. skatoties uz to, tur ir tikai un vienīgi jauns, bļaģ, fucking biezs egļārijs. ballītes brave orgkomiteja nolamājas, paskatās apkārt un secina, ka blakus egļārijam ir labības lauks.
es atvainojos labības lauka īpašniekiem, bet mēs, godvārds, gājām pa pašu malu, cik nu varējām. jo, lai kā nesūrstētu kājas pa zāli un labību, vēliens egļārijs te nevienam vairs nebija pa spēkam. tas būtu bijis jau way above "brave". gājām gājām, domīgi domājot par to, ka kaut kā atpakaļ uz takas nāksies tikt. un tad tur bija izgāzies bērzs! o! un aiz bērza, izrādās, norm taka atpakaļ uz taku, kas arī jau bija atkal norm taka. fuck me, tā arī varēja?
vispār, viss šis exp noved mani atkal pie padomiņa - ja jūs apmaldaties mežā un nav diez ko obvious nekas par, kā tikt uz takas, jaysus, Ejiet Atpakaļ, kur pēdējoreiz točna bijāt uz trases. un work from there. nedariet kā mēs. ticiet man, egļārija exp nav tā damage vērta.
bet nu, taka, zāle. zemāka zāle, nav vairs līdz ceļiem. uhh. tas vien jau liekas uzvara. lauks, kalns, purvs, upes, strauti, purvs, nesaprotamās irrigation systems. lauki upon lauki un pļavas, visapkārt, bļaģ, pļavas ar purviem kalnā 450 m augstumā. kas visiem nahuj kaiš? kas tas par lokālo hobiju? bet nu, kaut kādā brīdī tiekam iet pa ceļu. jūs nespējat iztēloties VZ grimasi un... neaprakstāmo emociju gammu. hello, miests Poděbaby.
tur kādu brīdi jāiet pa ielu, bet trase dzen ieiet mežā, izmest līkumu. aizejot līdz līkumam, saprotam, ka nevis mežā, bet pa pļavu nobristies dzen. no. not today. ejam lepni pa ielu. asfalts! asfalts ir bliss. (tho, my fave ceļa segums ir milzu betona plāksnes, not even sure why, just like walking on them.) tad atkal mūs dzen mežā, bet tur draud vēl pļavas. visi nolemj, ka ir noguruši, viss besī, kājas tiek sajustas aktīvi un vairāk nekā gribētos. vairāk nekā pierasts, pat. un lepni iesoļojam Havlíčkův Brod, urā.
kaut kādā brīdī trase grib, lai mēs metamies pāri sētai uz vilciena sliedēm. visi nopūšas. gribētos, lai tie trašu zīmētāji tomēr savācas un reizēm pačeko, kas nu kur mainījies un izdara corrections kartē un uzzīmētajās strīpiņās / bultiņās. ok? var? ok, es arī varu, bet par ļoti adekvātu samaksu, ja!
un te pienāk tas brīdis, kurā, ejot pa pilsētu uz lokālo Žižkovu, kur ir mūsu paliktuve, es saprotu, ka asinis un skrāpējumi ir huiņa un pffft no big deal. es te esmu efektīvi sapisusi vienu saiti virs potītes. this. šī ir tā trauma, uz kuru es te atsaucos pie jaunāko gājienu aprakstiem. un, jūs uzminējāt, protams, ka lokālā Žižkova ir fucking kalnā. un vecpilsēta, kur iesim malkot dzērienus pēc nomazgāšanās, ir lejā. good luck to me, you, and be kind to animals. eh.
28.62 km saka Strava. Elevation gain 463 m. moving time 4:51:31
---
tātad, current cibpostu parādu liste up to date: Havlíčkův Brod barčiku exp, Olomouc trips, Kutna Hora barčiki, sestdienas gājiens uz Dobřichovice, svētdienas gājiens ar salīšanu apkārt kalnam un stāsts par prosecco spaini.