Trash panda

...so, jākāpj lejā. VZ nokāpj un brīdina, ka tur lejā ir stratēģiski salikti čiekuri, uz kuriem efektīvi nopisties. es tikmēr lēnām kāpju lejā un skaļi lamājos, ka gribētos jau tomēr kaut ko norm redzēt. eh. besī. bet nu, skujas, akmeņi čiekuri un ik pa brīdim kāds kukainis izsit mani no koncentrēšanās ar savu trollējienu. piemēram, mēģinot ielīst ausī vai acī. bet nu, augšā jau nepaliks un nokāpt ta nokāpām. lai drīz vien pastaigājoties pa tūristu taku ietu pāri apšaubāmam tiltam un kāptu kalnā. jo kāda jēga no nokāpšanas, ja nevar uzreiz kāpt atpakaļ augšā?

es nezinu, kā man dzīvē ir izdevies sevi visu laiku uztrollēt? bet zinkā, man riebjas lidot, patīk vlaki, so mana pirmā valsts, kur aizvākties dzīvot, bija fucking sala. un kalnos kāpt ir elle, bet tak atvācos uz kaut kādu izteikti kalnainu valsti, kur visu laiku iet iet.

bet nu jā. kāpjam kalnā. nav gan it kā pārāk stāvs. tikai taka kaut kāda aizdomīga. anyways. un nonākam beidzot līdz stāvam kāpienam. a tur... kāds izbārstījis glitterus pa zemi! nē nu, tur ir tā, ka tai kalnā bijušas kādreiz sudraba raktuves un tas viss. un brīžiem zeme visa mirguļojoša kaut kāda. bet tas arī traucē kāpt kalnā, bļaķ, jo distraktē :D
VZ: glitterus izbārstījuši! gan jau gāja kāds gejs uz ballīti, viss glitteros un nošķaudījās.
kaķ: jā nu, te apkārt alergēnu netrūkst!
VZ: vot, nošķaudījās un tagad viss apkārt glitteros. viss!
kaķ: varēja jau aiz sevis satīrīt.

bet nu kalnā uzkāpām un pastaigājām pa kalnu. skati jau skaisti, bet vispār viss smieklīgi. un takas arī kaut kādas drusku dodg. pa mežu jau vispār tīri forši anyway. un pamanījām, ka mums kartē atkal mūsu trasei ir mapy algoritms uztaisījis neiet vienu līkumu līkuma pēc. it kā sākumā nopriecājamies, bet tad nāk bažu bažu par to, ka ja nu atkal mega trollings ar kalnu? bet nē, tur tiešām bija normāls shortcut. thank fuck.

tomēr vienmēr pienāk tas brīdis, kad jāiet pa pļavu un lauku. un augšā lejā jāstaigā pa akmeņainu taku. nu tādu, kur lielformāta akmeņi, ka kāju nekā nevar nolikt plakaniski, visu laiku vai nu uz augšu, vai nu leju un arī sāniski šķībi. haha, tas norm piš tomēr manas jocīgās saites potītē un celī. eh. kaut ko tur pa lauku ejot bičojos. VZ aizrādīja, ka nav jau nekāda risinājuma - ko, helikopteri saukt? uzburkšķēju, ka eju tak, ļauj vismaz pabičoties pa ceļam :D VZ atzina par valid bičojienu un pēdējie km pa dīvaino lauku, garām milzu traktoram, kurš pēc tam mūs apbrauca, kamēr mēs plūmes no koka rijām. un nu. Kutna Hora, protams, atkal ir kalns un ejiet visi mirt beidzot. uzkāpām uz paliktuvi.

nebija jau slikti un diez gan agri pat ieradāmies, so sagaidījām iečekošanās rindu, iečekojāmies, nomazgāties un iet meklēt barčiku.

netālu no paliktuves bija barčiks, kurš pie viena arī bija paciņu saņēmējfranšīze. noņirdzāmies, ka jātaisa šitāds side bizness, ja nu kādreiz tiekam pie barčika ownership. tikai jāsaprot, ar ko sadarboties - PPL, Zasilkovna, Balikovna. jo jāsaprot, caur kuru deliverē tos aitemus visvairāk, kuru pasūtītāji būs the most likely piesēst uz pivci, ka jau atnākuši pēc pakas :D

bet nu, nokāpām vecpilsētā un ilgi riņķojām pa tām trīs ielām, meklējot, kur jau piesēst. atradām kaut kādu Mexikāņnīcu un piesēdām tur. cenas nu tā, Prāgas cenas, meh. bet Kutna Hora vispār ir mega tūristu vieta, ja kas. lielākā nelaime tam barčikam bija tā, ka aptekšņi īsti nevēlējās darīt savu darbu. tad nu pēc ēšanas pārvācāmies uz barčiku galvenajā laukumā, kur bija diez gan ok. un secinājām, ka to ver vaļā agri, so varētu būt la vieta brokastīm. bet, kad to vēra ciet, bija jāmeklē late night barčiks.

cik labi, ka ir Bar 22 tur. visiem iesaku un vispār gribētos tur nokļūt vēl. vienīgais, ka baisa valodu diskotēka. kurā čehu aptekšņi ar mums runā in English, bet mēs, tūristi, atbildam čehiski, un tā visu sarunu. ja sanāks, par barčiku uzrakstīšu atsevišķi.

tātad, kas man te iekrāts cibpostu parādos. Chrudim barčiki + Pardubices bliss. par Kutna Hora tūrismu. viss Olomouc trips, labākā daļa no Havličkův Brod gājiena (tas, kur viss beidzas ar Květinov piesolījumu turpinājumā) un kaut kādi vēl rnd barčikstāsti. un, protams, actual pagājušais weekends ar 21.5 km sestdienā un 14.5 km svētdienā tepat tuvumā. un tiešām, nav jau tā, ka kaut kas slikts notiktu, ja nepierakstītu nekad, bet tomēr, tomēr, tomēr ir tik patīkami, ka tas viss tā labi pierakstīts. īpaši, kad ziema un nekur nevar aiziet iet. lasīt lifeline un atgādināt sev, ka būs arī šitas atkal.
also, noder, kad nevar atcerēties "nu kā saucās tas barčiks, kur mēs toreiz gājām, kad bijām te" :D

you know what, es pastāstīšu par to Chrudím turpinājumu, ko te sāku.

tātad svētdiena pēc sestdienas gājiena. tur vispār sanāca tā, ka nejauši sanāca nokāpt lejā pie vienas no upēm, kas gar vecpilsētu, jo vajadzēja atrast bodi, kur iegādāties cig. pagājāmies atpakaļ un nolēmām, ka nuinah to kalnu. pastaigās lejā, gan jau ir kāds barčiks, nu! atradām kaut kādus vairākus viesnīcu barčikus, bet kurš tādos grib? klīdām pa pilsētu, nogriežoties vietās, kur liekas, ka potenciāli lielāka iespēja uz barčiku. ejam, kaut ko runājam, paskatamies kaut kādā vārtrūmē, ejam tālāk. bet pēc dažiem soļiem smadzene apstrādājusi to infu, ko redzēja tur cauri tiem vārtiem. tur izskatījās pēc omulīga barčika dārza. nolēmām iemēģināt. piesēdām. tur apteksnim clearly bija Sistēma, pēc kādas viņš apkalpoja galdus ārā. es tā arī neizzīlēju, kas tā par sistēmu bija. nu neko. ledus tējas gardas, kafijas labas. lēnām pārgājām uz radleriem. omulīgi un žūžīgi. tikai gaismas visu laiku randomā migājās. bet nu, ēdiens gan tur bija.. briesmīgs. tiešām briesmīgs. pēc tā aizdomājāmies par to, ka moš tiešām jābrauc uz Pardubici svētdienot tālāk. Pardubice, draugi, ir 10 km attālumā.

gandrīz vai sākām runāt, ka varētu aiziet iet uz Pardubici, bet VDT (valuable drinking time) ietvaros nolēmām tomēr vlak. ierodoties Pardubices galvenajā stacijā, visi noskumst, jo uz vecpilsētu ir jāiet un jāiet. taisni pa vienu ielu. sākas viss mazliet ar Pilzēnīgu vaibu. tad sāk rasties sajūta kā Frankfurtē. tad jau Linz, bet vecpilsētā tomēr jau esi atpakaļ Čehijā. phew. laukumā domīgi skatamies uz barčikiem. atrodam izvēlamies vienu no Bernarda alus barčikiem. apteksne neiebilst, ka neēdīsim, bet tikai uz pivci. bet man gandrīz uzreiz savajagas uz tualeti.

ejot uz dāmistabu jāiziet cauri visam restorānam uz tā otru galu. kur es ieraugu alusdārzu. tas ir ar mauriņu, ar betona takām, ar nojumēm, tur ir visādi augi un vispār izskatās Fucking Omulīgi AF. pirmoreiz mūžā tas, ka man visu laiku vajag dāmistabu, novedis pie kaut kā tik lieliska. izejot atpakaļ uz akmeņaino un svelmaino pilsētas laukuma pusi, kur VZ mani gaida jau ar pivci, reportēju, ka aizmugurē ir daudz, daudz labāka iespēja. also, way less people. uzjautājam apteksnei, vai varam, viņa saka, ka varam, proč ne! tikai iegaumējiet, ka rēķina nr jums ir 52 un nododiet šo info apteksnim, kurš to galu apkalpo.

aizejam tur.. un tur tiešām ir maza paradīze. nav neciešami karsti, ir pilns ar skābekli, jo zaļie augi. visu laiku var vērot dažādus putnus darot savas putnu ikdienas rosībiņas mauriņā un puķdobēs. cilvēku ir maz, vēl gan vēl daži uzrodas, bet ne sevišķi traucējoši. visi ir klusi un pieklājīgi un patīkami. apteksnis ir saprotošs un tiešām sava amata meistars. mums visu laiku piegādā pivčus tā, lai neesam tukšā. pa nojumes augšu var vērot baložu kāju apakšas, kā tie tur skraida pa nojumi. tas ir Tik Adorable :D vienkārši maza paradīze. nolēmām arī tur atrisināt pusdienu jautājumu nevis steigties uz Prāgām. suši tiešām gardi un vispār! tas barčiks, kuru sauca kaut kā, ka Pie Baltā Zirga or something, tas ir barčiks ar tiešām skaistāko barčikdārzu, kas redzēts šosezon. tik ļ negribējās doties prom no tā.

eventually, protamska, nācās un Prāgas, svētdienas vakars un tas viss.