![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
tātad tramvajvlakā iekāpa miljons kinderu, vane? kaut kādā brīdī kļūst skaidrs, ka arī viņi dodas uz Dečīnu. šis vlak pietur 3 pieturās within Dečīn. so, izlemjam viltīgo plānu, ka tos kinderus noteikti laicīgi vāks taisīties kāpt ārā, ja viņi nekāps ārā pieturā tieši pirms Dečīnas galvenās stacijas, tajā kāpsim mēs! kinderus uzreiz sarosa un sāk vilkt jakas un to visu. mēs tādi, aha! viņi kāps tur,mēs varam sekjūri braukt uz galveno staciju. bet te kinderi mūs appisa, viņi arī brauca uz galveno staciju. **nopūšas** tik daudz ciešanu. anyway.
tiekot ārā no tramvajvlaka, ballītes orgkomiteja nopriecājas, ka nebrauc ar the connection to Praha, jo kinderi dodas tur. a mēs uz burgernīcu Burger Berg! visi zina, kur jāiet, ejam, nananā, pūš, viss drusku besī. runājam, ka burgernīcā vispār šodien varētu būt sanitārā diena un tad, we're fucked. bet nu nē. tur viss vaļā, fuf!
es par pagājušo reizi tajā burgernīcā neko daudz neuzrakstīju. bet tur bija apteksnis, kura vārdu mēs gribējām uzzināt, bet nejauši papisām šo iespēju, jo aizmirsām paskatīties rēķinā uz aptekšņa jūzerneimu. šoreiz tur nebija tā aptekšņa, bija kaut kāda blonda zaja. nu neko, tā arī nekad neuzzināsim, kā to apteksni sauca, vai viņu sauca Martin Vrana.
kur prikols? ā! burgernīcā uz sienām ir sakarinātas dahuja ilustrācijas. melnbaltas, diez gan kļovas. visas ar celebrities. tad nu mēs pirmoreiz tur būdami minējām, kas ir kas. visu ko atpazinām, šo to nācās prasīt Rūd. bet tur bija nu.. Patti Smith ar Bowie t-shirt. bija Lady Gaga. bija David Bowie gan pats, gan savā Man Who Fell To Earth lomā. bija Sid Vicious un Marlyn Manson. kaut kādi čehu wtf. ā, kaut kādi rakstnieki arī. nu, jūs saprotat ideju, vane? vienu pikču gan beigās nekā, nekā nespējām atpazīt, kas tie par ļaužiem tur. un Rūd vienā brīdi mega satrakojās un atrada ilustratora vārdu (Martin Vrana) un to, ka viņš ir co-owner of the establishment. bet, cik var saprast, viņam nav nekādu soctīklu. viņa nekur nav!
bet nu, šoreiz mēs jau pazīstami ar ilustrācijām, mierīgi ēdām brokastus burritos un offlainīgi čalojām. fonā skanēja dīvainas lifta mūzikas kaverversijas of. arī džezīga lifta mūzikas kaverversija of Wonderwall. un te pienāk brīdis, kurā ballītes orgkomiteja sarunā saprot to, ka pati svarīgākā interview question ir: "How many Gallaghers are within your limit?" tas ir The Question, kas jāuzdod jau intervijā. jo, nepieņemt kādu darbā ir vieglāk atrunāties, ka tas nebija par Gallagheru. jo atlaist darbinieku par to, ka viņš ir ok ar pārāk daudz Gallagheriem, tas pagiadām vēl nav īsti legal.
malkojam tālāk Bernarda pivci un jūtamies omulīgi. ik pa brīdim kādi ļauži atnāk, paēd un aiziet. diez gan lielu laika daļu esam vienīgie pacienti burgernīcā. vismaz mierīgi un omulīgi. also, apkure šoreiz ieslēgta jaudīgāk nekā pagājušoreiz.
aizdomājāmies, ka nu.. tai dziedošajai zajai, kas dzied to lifta mūziku. zinkā, es saprotu, ka cilvēki dara dažādas lietas for cash. we all get them bills. un ne visas dziedošās zajas var but Katarzias un bīdīt savu indie shit pietiekami, lai sevi uzturētu ar to. tur es neko nepārmetu. bet tad es iedomājos, if I was in her place. rekur uztaisīju lifta mūzikas albumu for cash to fund my indie shit. indie shit still didn't take off. nu cik ilgi taisīs lifta mūziku? tupa mainītu profesiju, vane. piemēram, uz HR vai admin, kur maigi žūžot cilvēkiem ausī, pirms viņus atlaiž. bet. te parādās problēma. jo lifta mūziku mēdz actually atskaņot... liftā. un tagad zaja brauc ofisa buildingā ar liftu un tur skan viņas iedziedātā lifta mūzika. eww, vane? bet tas nav sliktākais! sliktāk ir tad, ja kāds kolēģis piefiksē šito. tur uzreiz jāmaina darbs. vēlams uz tādu, kur ofiss atrodas mājā, kuras liftus apsaimnieko cits uzņēmums. no šitā grūtāk izbēgt un noslēpt nekā izbijušu sex worker status.
bet, kamēr mēs risinājām zajas profesionālo krīzi, tikmēr blondā apteksne sāk aplīmēt tāfeles malas. kaut ko noņirdzamies, ka neviens tagad neatlīmēs tāfeli. bet nē. zaja vispār atnes spannīti ar krāsu un sāk ķellēt sienu. varēja jau VZ paprasīt, lai palīdz ar augšu. tāpat mēs tur vienīgie pacienti tajā brīdī :D
bet nu, kaut kādā brīdī jau pienāk tas brīdis, kad jāpaspēj uz vlak 18:02, lai dotos uz Prāgām un tad nezin ko.
ar monētas palīdzību izlēmām pusdienas pie vjetnamieša, nevis picērijā. tad gājām pie Jiržika, bet aizgājām uz Orindžu un beigās vēl norm iedzērām ar EtF.
cik labi, ka ir weekendi.
tiekot ārā no tramvajvlaka, ballītes orgkomiteja nopriecājas, ka nebrauc ar the connection to Praha, jo kinderi dodas tur. a mēs uz burgernīcu Burger Berg! visi zina, kur jāiet, ejam, nananā, pūš, viss drusku besī. runājam, ka burgernīcā vispār šodien varētu būt sanitārā diena un tad, we're fucked. bet nu nē. tur viss vaļā, fuf!
es par pagājušo reizi tajā burgernīcā neko daudz neuzrakstīju. bet tur bija apteksnis, kura vārdu mēs gribējām uzzināt, bet nejauši papisām šo iespēju, jo aizmirsām paskatīties rēķinā uz aptekšņa jūzerneimu. šoreiz tur nebija tā aptekšņa, bija kaut kāda blonda zaja. nu neko, tā arī nekad neuzzināsim, kā to apteksni sauca, vai viņu sauca Martin Vrana.
kur prikols? ā! burgernīcā uz sienām ir sakarinātas dahuja ilustrācijas. melnbaltas, diez gan kļovas. visas ar celebrities. tad nu mēs pirmoreiz tur būdami minējām, kas ir kas. visu ko atpazinām, šo to nācās prasīt Rūd. bet tur bija nu.. Patti Smith ar Bowie t-shirt. bija Lady Gaga. bija David Bowie gan pats, gan savā Man Who Fell To Earth lomā. bija Sid Vicious un Marlyn Manson. kaut kādi čehu wtf. ā, kaut kādi rakstnieki arī. nu, jūs saprotat ideju, vane? vienu pikču gan beigās nekā, nekā nespējām atpazīt, kas tie par ļaužiem tur. un Rūd vienā brīdi mega satrakojās un atrada ilustratora vārdu (Martin Vrana) un to, ka viņš ir co-owner of the establishment. bet, cik var saprast, viņam nav nekādu soctīklu. viņa nekur nav!
bet nu, šoreiz mēs jau pazīstami ar ilustrācijām, mierīgi ēdām brokastus burritos un offlainīgi čalojām. fonā skanēja dīvainas lifta mūzikas kaverversijas of. arī džezīga lifta mūzikas kaverversija of Wonderwall. un te pienāk brīdis, kurā ballītes orgkomiteja sarunā saprot to, ka pati svarīgākā interview question ir: "How many Gallaghers are within your limit?" tas ir The Question, kas jāuzdod jau intervijā. jo, nepieņemt kādu darbā ir vieglāk atrunāties, ka tas nebija par Gallagheru. jo atlaist darbinieku par to, ka viņš ir ok ar pārāk daudz Gallagheriem, tas pagiadām vēl nav īsti legal.
malkojam tālāk Bernarda pivci un jūtamies omulīgi. ik pa brīdim kādi ļauži atnāk, paēd un aiziet. diez gan lielu laika daļu esam vienīgie pacienti burgernīcā. vismaz mierīgi un omulīgi. also, apkure šoreiz ieslēgta jaudīgāk nekā pagājušoreiz.
aizdomājāmies, ka nu.. tai dziedošajai zajai, kas dzied to lifta mūziku. zinkā, es saprotu, ka cilvēki dara dažādas lietas for cash. we all get them bills. un ne visas dziedošās zajas var but Katarzias un bīdīt savu indie shit pietiekami, lai sevi uzturētu ar to. tur es neko nepārmetu. bet tad es iedomājos, if I was in her place. rekur uztaisīju lifta mūzikas albumu for cash to fund my indie shit. indie shit still didn't take off. nu cik ilgi taisīs lifta mūziku? tupa mainītu profesiju, vane. piemēram, uz HR vai admin, kur maigi žūžot cilvēkiem ausī, pirms viņus atlaiž. bet. te parādās problēma. jo lifta mūziku mēdz actually atskaņot... liftā. un tagad zaja brauc ofisa buildingā ar liftu un tur skan viņas iedziedātā lifta mūzika. eww, vane? bet tas nav sliktākais! sliktāk ir tad, ja kāds kolēģis piefiksē šito. tur uzreiz jāmaina darbs. vēlams uz tādu, kur ofiss atrodas mājā, kuras liftus apsaimnieko cits uzņēmums. no šitā grūtāk izbēgt un noslēpt nekā izbijušu sex worker status.
bet, kamēr mēs risinājām zajas profesionālo krīzi, tikmēr blondā apteksne sāk aplīmēt tāfeles malas. kaut ko noņirdzamies, ka neviens tagad neatlīmēs tāfeli. bet nē. zaja vispār atnes spannīti ar krāsu un sāk ķellēt sienu. varēja jau VZ paprasīt, lai palīdz ar augšu. tāpat mēs tur vienīgie pacienti tajā brīdī :D
bet nu, kaut kādā brīdī jau pienāk tas brīdis, kad jāpaspēj uz vlak 18:02, lai dotos uz Prāgām un tad nezin ko.
ar monētas palīdzību izlēmām pusdienas pie vjetnamieša, nevis picērijā. tad gājām pie Jiržika, bet aizgājām uz Orindžu un beigās vēl norm iedzērām ar EtF.
cik labi, ka ir weekendi.