![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
tātad sestdienas vakarā pēc Kozlovnas aizgājām vienkārši uz Cool Bar, ko visi zina, ka tā ir ballītes orgkomitejas izteikti iemīļota burgernīca. tur viss bija labi - nīgra bāra zaja, purinošs elektronikas industriālis, tas viss. nu un neizbēgamie piedzērušies idioti. neko, iemalkojām pivčus. es fonā sastrīdējos ar JBJ līdz tādam, ka sajutos, ka visa vizīte atcelta. also, kas svarīgi, sāku arvien konkrētāk iegūt mazā, slimā nabadziņa organisma stāvokli. iesnas, klepus, viss pārējais. tomēr, tas nav iemesls beigt iemalkot. bet nu eventually visi nogura un gāja uz penziju Daša migt.
svētdienā pirmais pieturas punkts ir aiziet milzu dīvainu gabalu uz tuvāko aptieku, kura ir vaļā. don't get me wrong, pilsētā ir dahuja aptieku, bet svētdienās neviens apparently neslimo. un tā tālā gan jau paļaujas, ka tie, kas slimo tomēr, nomirs pa ceļam. tad aizgājām normalizēt brokastu burgerus atpakaļ uz Cool Bar. pie viena sabakstīt karti, kur aiziet iet. viss liekas dīvaini, ja ņem vērā, ka es mazais nabadziņš un ir silti, ļ silti. bet beigās tiek atrasts, ka tur sarkanā trase gar upi un tad ar vlak atpakaļ, lai nav jākāpj vēlreiz tajā drausmīgajā pilsētas Tábor kalnā. it kā bija neliela tāda sajūta, ka tas nebūs tik vienkārši, bet visi ignorē šo sajūtu un dodas.
sākumā it kā fun and games, bet tad, izrādās, jāuzkāpj killing krusta kalnā uz baznīcu, jāapiet tai un kapsētai apkārt, atpakaļ mežā. tad pa visādām dīvainām takām, vienā brīdī nepamanot bultiņu, bet nu attapāmies laicīgi kakbe. ejam tur kaut ko, nananā. nokāpjam no kalna, pārejam pāri upei uz sarkano trasi beidzot. tālāk iešana pa šauru taku gar upi. atkal lieliskais variants, kur neveiksmīgs solis pa labi un tu esi iepisies upē. otrā pusē toties stāvums uz augšu. mazā nabadziņa sakarā ik pa brīdim nākas atgādināt organismam prioritātes: vispirms neiepist upē, tad izšņaukt degunu. vēl tur bija salikti tilti un tiltiņi visur vietā un nevietā. arī, ja tie nekam īsti neiet pāri. eventually sāk parādīties arī dubļi.
kaut kādā brīdī uz šīs takas ieraugam uzrakstu "Pozor". tas mazliet strjomī, jo viss kas iešanā iet ir izdzīvots, bet nevienam nav ienācis prātā salikt brīnošas zīmes pirms tam. nu, pozor bija, jā. tur tā pussāniski jālec pa akmeņiem gar klinti un, atkal neiepišot upē. vēl vairākas reizes bija dīvainas lietas, bet nu gluži atzīmētas kā pozor nebija gan vairs. bet nu tīri kļovi bija, diez gan kluss, mierīgs, bez hjūmaņiem pārsvarā. ēna, daudz skābekļa. what's not to like. jā, smadzenei ahujenna daudz jāstrādā rēķinot, kur likt soli, bet tas piederas pie.
daudz lieliska meža, bet tad sanāk iziet uz brīdi ārā un tur ir izlikta zīme, ka tunelis pēc 500 m. es noburkšķēju, ka labāk būtu tupa pozor atkal uzlikuši nevis te pre-triggerēt klaustrofobiju. bet tunelis izrādījās samērā norm, nebija pārāk šaurs / zems un gaismu galā varēja uzreiz redzēt. lielākās šausmas, izrādās, sekoja pēc tam.
bet man tagad jāiet atpakaļ hujārīt darbus un tīrīt mā, turpinājums sekos.
svētdienā pirmais pieturas punkts ir aiziet milzu dīvainu gabalu uz tuvāko aptieku, kura ir vaļā. don't get me wrong, pilsētā ir dahuja aptieku, bet svētdienās neviens apparently neslimo. un tā tālā gan jau paļaujas, ka tie, kas slimo tomēr, nomirs pa ceļam. tad aizgājām normalizēt brokastu burgerus atpakaļ uz Cool Bar. pie viena sabakstīt karti, kur aiziet iet. viss liekas dīvaini, ja ņem vērā, ka es mazais nabadziņš un ir silti, ļ silti. bet beigās tiek atrasts, ka tur sarkanā trase gar upi un tad ar vlak atpakaļ, lai nav jākāpj vēlreiz tajā drausmīgajā pilsētas Tábor kalnā. it kā bija neliela tāda sajūta, ka tas nebūs tik vienkārši, bet visi ignorē šo sajūtu un dodas.
sākumā it kā fun and games, bet tad, izrādās, jāuzkāpj killing krusta kalnā uz baznīcu, jāapiet tai un kapsētai apkārt, atpakaļ mežā. tad pa visādām dīvainām takām, vienā brīdī nepamanot bultiņu, bet nu attapāmies laicīgi kakbe. ejam tur kaut ko, nananā. nokāpjam no kalna, pārejam pāri upei uz sarkano trasi beidzot. tālāk iešana pa šauru taku gar upi. atkal lieliskais variants, kur neveiksmīgs solis pa labi un tu esi iepisies upē. otrā pusē toties stāvums uz augšu. mazā nabadziņa sakarā ik pa brīdim nākas atgādināt organismam prioritātes: vispirms neiepist upē, tad izšņaukt degunu. vēl tur bija salikti tilti un tiltiņi visur vietā un nevietā. arī, ja tie nekam īsti neiet pāri. eventually sāk parādīties arī dubļi.
kaut kādā brīdī uz šīs takas ieraugam uzrakstu "Pozor". tas mazliet strjomī, jo viss kas iešanā iet ir izdzīvots, bet nevienam nav ienācis prātā salikt brīnošas zīmes pirms tam. nu, pozor bija, jā. tur tā pussāniski jālec pa akmeņiem gar klinti un, atkal neiepišot upē. vēl vairākas reizes bija dīvainas lietas, bet nu gluži atzīmētas kā pozor nebija gan vairs. bet nu tīri kļovi bija, diez gan kluss, mierīgs, bez hjūmaņiem pārsvarā. ēna, daudz skābekļa. what's not to like. jā, smadzenei ahujenna daudz jāstrādā rēķinot, kur likt soli, bet tas piederas pie.
daudz lieliska meža, bet tad sanāk iziet uz brīdi ārā un tur ir izlikta zīme, ka tunelis pēc 500 m. es noburkšķēju, ka labāk būtu tupa pozor atkal uzlikuši nevis te pre-triggerēt klaustrofobiju. bet tunelis izrādījās samērā norm, nebija pārāk šaurs / zems un gaismu galā varēja uzreiz redzēt. lielākās šausmas, izrādās, sekoja pēc tam.
bet man tagad jāiet atpakaļ hujārīt darbus un tīrīt mā, turpinājums sekos.