Trash panda

Svētdien vispār bija silti, zilā (using the word ironically) Donava, brokastu salāti bija viens no ļ retajiem ēdieniem, kur man garšoja pilnīgi viss, kas bija uz mana šķīvja. Vīntoniks also risina visādas dzīves situācijas. Tā lēnā garā nošūpojāmies vīntonikos pie upes pa dienu, bija izteikti silti, bet bija arī vējš. Bija tiešām lieliska diena. Un tad vēl picērija, Da Vinči un vispār viss. Vienīgais, ka slovāki īsti nemāk vīntonikus, bet vismaz māk atnest sastāvdaļas konstruktoram. Šis paliks atmiņā kā viens izdevies piecpadsmitais jūlijs.

Par vakardienu gan grūti pateikt kaut ko. Tur jā-hmm ahtungi.

Šodien atpakaļ darbos.
kaķ: ja viņi tur visi ir nomiruši, tad kāds varētu atmirt uz piecām minūtēm, lai ierakstītu čatā, ka visi nomiruši.
VZ: nu jā, būtu tikai pieklājīgi.
kaķ: citādi es te gaidu ziņas, bet neviens ar mani nerunā.

Bet nu izrādās, ka visi-visi nav nomiruši. Nāksies turpināt šito strādāšanu. *nopūšas*

Ak jā. Un laikam mēs ar Marlīni esam bound to talk at least once a year, on our birthday. It’s the nice thing to do. (VZ gan valīdi pajautāja: since when do you do those? Bet saprotiet paši.. )

*nogurst*

Skatoties uz cilvēku, kurš pārvietojas ar braucošu tabureti, radās pārdomas, ka varbūt cibas festivālu ietvaros uzģenerētās pilnīgi vājprātīgās biznesa idejas nav nemaz tik bezcerīgas. Ja jau kāds ir izlēmis masveidā ražot un acīmredzami successfully notirgot cilvēkiem tādu huiņu, varbūt arī ballītes orgkomitejas idejas varētu veiksmīgi realizēt un padarīt ienesīgas, lai jau minētā orgkomiteja beidzot varētu atļauties nestrādāt.

Also, lasīju te šodien internetus un pavisam nopietni aizdomājos, kādā veidā ar mani kopīgu valodu atrod mani creative friends? I am the socially awkward tech team member and nobody knows what I really do for a living. Bet man ir draugi (kuru man nav, jo man taču nav draugu), kuri visādi nodarbojas ar radīšanu, creative shit un all the things that I don’t really get. Bet kaut kā skaidrā vēl neviens nav palicis.