Trash panda

vispār, kopš es cibā ierakstīju, ka māku gulēt, organisms ir nolēmis mani uztrollēt un nemācēt gulēt. ja neskaita pa dienām, protams, tad visi gudri.

nujā. ar mokām beigās aizmigu. tad pamodos ap sešiem, atviegloti nopūtos, ka vēl var gulēt. ap septiņiem sāka zvanīt visādi modinātāji. atcerējos, ka biju piesolījusi iet uz ofisu šodien. nopūtos, pavārtījos pa gultu, pasnaudu, padomāju depresīvas domas, piecas reizes pārdomāju, ko darīt. bet nu, pēc kāda laiciņa saņēmos, piecēlos. duša, tas viss. uzliku saulesbrilles un gāju uz staciju. iekāpu vilcienā. un 32 minūtes braucu divas (2) pieturas, kas parasti aizņem apmēram 2 (divas) minūtes. nezinu kā citiem, bet tad man beidzās pacietība, kāpu ārā, rakstīju ziņu darba čatā, ka nu, sorry guys, I'm going back home. ņēmu busu un braucu mājās. jo tieši šorīt kādam bija izdevies pakļūt zem vilciena un sapist visu sisķiku.

atzīšos godīgi, tas ir ļoti dissatisfying.

toties, kad atnācu mājās, kaķis ļ nopriecājās un skrēja uz bļodiņu, ekspektēdams barošanu. jo, tā dara.

also, urbj.

tas ir oficiāli. Anmas jōgas grupu klases beidzas līdz ar aprīli. ļoti skumstu. ļ, ļ, ļ skumstu un bēdājos.

šodien viņa bija izlēmusi mani spīdzināt. nu tā konkrēti un tārgetēti (to be fair, es atkal biju vienīgais pacients). visādi grozīja un pushoja mani. visādi palīdzēja, padarot visu vēl grūtāku. visādi, uhti! ko tur tādu reportēt? tā kā man metas klaustrofōbija no pozām, kurā kājas ir pāri galvai, to mēs daudz nedarījām. visādas stabilitātes huiņas man sanāk jau labāk. kaut kur pa vidu man aptrūkās elpas un Anma ļāva man downwards dog pozā mazliet atelpoties. es, protams, neesmu viņai pateikusi, ka man ir astma, jo es jau nemaz nezinu, vai man ir astma (got to love healthcare professionals). kaut kur pa vidu mans tikeris teica, ka slodzīte ahujenna, bet es tikai turpināju elpot. lēkāšana uz un no čaturangām sanāk daudz dabiskāk, why didn't I do it earlier? svecīte bija tā jocīgi, bet notiurēju. wheel es joprojām pati nevaru izdarīt. rokās par maz spēka. laivā noturējos daudz labāk nekā parasti, par spīti visam. uz galvas kakbe nostājos, bet vienā brīdī pazaudēju balansu un tā arī neatguvos. bet nu, kā Anma teica, tad vismaz es tagad varu pastāvēt uz galvas.

pēc nodarbības Anma man jautāja, vai man ir augsts sāpju slieksnis. manā galvā bija divas domas vienlaicīgi: 1) "I don't feel pain when I'm having fun", 2) es visu laiku pa dzīvi činkstu, ka man atkal kaut kas sāp. Anma tikmēr paguva turpināt domu, ka daudziem viņa tur knapi pieskaroties un viņi kliedzot, vai tad es nejūtot sāpes? nu, es teicu, ka jūtu, bet ne jau tā, lai kliegtu. man liekas, ka viens no iemesliem, kāpēc es to visu varu izturēt tik mierīgi, ir, jo tas ir jāiztur tikai uz brīdi. un pēc tam ir tik kolosāla sajūta.

lieliskākais veids kā nedomāt huiņu - jogot.

bet ko lai es daru, kad Anmas grupu nodarbības beigsies? es nevaru vienkārši atsākt mājās jōgot, jo man trūkst disciplīnas un trūkst tās guidance. bet tādas labas jōgas nodarbības nav nemaz tik viegli sameklēt man izbraukājamā attālumā. pie tam, tādas, kurām var nobukot nodarbības, nevis sēdēt ar pirkstu uz pogas un gaidīt, cikos palaidīs dzīvajā un tad cerēt, ka paspēs nobukot. nē nu, gūgle, gūgle un gūgle laikam būs mans labākais draugs. vienkārši savā dienasgrāmatiņā tomēr gribējās pačinkstēt.