Trash panda

ir tāda grupa - July Talk. tās front man ir ar milzu dziļo balsi. nu vienu no _tām_ balsīm. you know the one. kad viņi uzpeld manā kaut kādā feisbuka lentē, katru reizi klusībā vēlos, kaut viņi kļūtu slaveni. protams, ar savu Nickelback wannabe ģitāristu (viņi arī no Kanādas) viņiem tas nesanāks. bet varbūt viņi varētu saņemties un kaut kā muzikāli aiziet kaut kādā interesantākā virzienā, un kļūt slaveni. un tad es visiem lepni stāstītu, ka es ar Peter Dreimanis (uzminiet, kādas izcelsmes ir viņa vecāki) esmu patērgājusi bāriņā Rotterdamā un viņš bija ļ jauks pret mani, kaut arī es biju jau sadzērusies un nevarēju pilnībā pieslēgties sarunai, jo tā balss vienkārši is booming through me.

citās ziņās, šodien atcerējos, ka sen Marlīne nav uzradusies. kas nozīmē to, ka vai nu viņai ir pavisam slikti, vai daudz labāk. es ceru, ka tas ir otrais variants un viņai vienkārši vairs nav vajadzības pēc maniem self care tips. bet nu, gribas tā skaļi teikt, ka laikam jau tas viss beidzot ir beidzies. vismaz es vairs nejūtos tā, ka tur vispār būtu jebkas, ko turpināt.

un es to atcerējos, jo man te mesendžerī notiek AFP cilvēku sarakste par to, ka notiek tikšanās Camdenā. apsveru domu pievienoties.

man netraucē, ka dzīvei kā tādai nav nekādas tur baigās jēgas. man netraucē, ka mana nāve neko universā nemainīs. netraucē, ka neko neatstāšu "mantojumā". esmu ļoti here and now cilvēks. gan priekos, gan arī bēdās. gan esot labā momentā un nosmejoties labā kompānijā. gan arī kā es deal'oju ar issues. un pati esmu ar to diez gan mierā.

bet tas, kas mani tomēr traucē un moka ir, ka tā bezjēgas dzīve ir jāuztur vergojot kaut kāda nesaprotama kopējā labuma vārdā, kas vislabāk atmaksājas dažiem (citiem) cilvēkiem. un nē, darba maiņa nekā tur neko nemaina. ok, šis darbs nav sliktākais. šis ir viens no labākajiem darbiem, kas bijis. bet tas nekā nemaina to, cik vājprātīgi nogurusi es esmu no tā, ka nevaru atļauties nestrādāt. vai nevaru būt Bernard Black ar savu grāmatveikalu, kuru varētu atļauties to run at a loss.