Es laikam lielā mērā piekrītu, ka tā runāšana par seeking help ir arī gana problemātiska, kaut arī neuzskatu, ka nevajadzīga.

Tas viss nav tik vienkāŗsi. Es, piemēram, esmu pilnīgi pārliecināta, ka, ja tagad izdarītu pašnāvību, neviens no man tuvajiem cilvēkiem par to nebūtu baigi pārsteigts, jo es par pašnāvības domām, kad man tās ir, mēdzu runāt, plus, es nedomāju, ka cilvēkiem, kas mani pazīst tuvāk, ir baigais noslēpums, ka man simts gadus ir depresija. Tajā pašā laikā pilnīgi nemaz nav tā, ka cilvēki nekērotu vai viņiem būtu vienalga. Vienkāŗsi ir kaut kāda robeža, ciktāl citi vispār var kaut ko mainīt tajā, kas notiek tavā galvā. Un reizēm man liekas, ka arī, ciktāl mēs paši/pašas varam kaut ko mainīt.

Tāpat arī - nepavisam nav tā, ka kvalitatīva mental health palīdzība būtu pieejama visiem. Piem, man vienīgā opcija, tā kā šobrīd nav naudas psihoterapijai, būtu iet pie psihiatra, kas nozīmētu mūžīgas zāles, ko es negribu, bet tajos brīžos, kad es jūtos tik slikti, ka sāku apsvērt psihiatru, es apzinos, ka, ja vien nestāstītu rediģēto versiju bērniem, mani droši vien iebāztu psihenē, un to es negribu, jo es zinu, ka tas ilgtermiņā neko nerisinātu.

Tā kā man uz visu to publisko help-seeking-motivation diskursu reizēm gribas atbildēt, ka es gribētu precizējumu, kāda tieši palīdzība man būtu jāmeklē. LV nav pat specializēta krīzes tālruņa akūtām pašnāvības domu/plānu gadījumiem.