Ja nebūtu sāpīgs temats, neko arī neteiktu.

Man bail, ka publiskais visibility no suicīdiem neko nemaina. Lūk, ja skaļāk runātu par tiem, kas straglo un veiksmīgi.. nu kaut cik veiksmīgi vismaz treatojas - tad varbūt būtu lielāka jēga. Bet tā...


Ne jau tukšā vietā tie 'man nemaz nepienākas' rodas - ir stigma, ka TĀ depresija, kurai pienākas palīdzība - nu tā ir tā, kur no rīta no gultas nespēj izkāpt, katatonija vai kas tamlīdzīgs. Par suicīdiem vispār runāt tabū (un rekušeku mūsu dienvidu kaimiņi, kam tas tabū līmenis zināmu vēstures notikumu iespaidā, par spīti katoļticībai, zemāks, rezultātā ir konstanti pasaules rekordisti, jo kaut kā tabū tik, cik inhibīcijas to darīt kolektīvi pazemninājis, nevis, zin kā.. parunāt par to)


Viss šis 'aww domā pozitīviņi', grit/mugurkaula/'sevis kopā turēšanas'/nav ko činkstēšanas glorificēšana ir ļoti indīga.

Jo palīdzēt nozīmē spēt iekāpt citās kurpēs. Bet reālas empātijas trūkums tieši korelē ar to, cik augstu konkrētais personāžs izsakās vērtējam 'emocionālo inteliģenci'. Jo emocionālā inteliģence nav empātija. Tā ir paveikšanās būt ar konkrēto emocionālo konfigurāciju, kāda patīk konkrētajam EI vērtētājam.

Depresija nav ne skaista, ne romantiska. Tā ir neglīta, nejauka un kodīga un iekodīs palīdzētāja rokā 10x pirms atļaus pieskarties.