nesen te bija ietrāpījies tāds diez gan epic sapnītis divos cēlienos.

atceros, ka (sapnī) pamostos no rīta, viss kā parasti. bet Mājbiedrs uzrodas un ielien manā gultā. es visa dusmīga, eju uz vannas istabu, tak tur viss pa ceļam ar ūdeni nolaistīts un kaut kāds čuvaks manā vannā stāv headstandā. eju atpakaļ pie Mājbiedra un mums ir dusmīga saruna. beigās, karoč, izrādās, ka tas čuvaks paliks pie mums līdz 6 pm. tad mēs visi ejam uz bodi un tas čuvaks izrādās neandertālietis. tad kaut kur pazaudēju Mājbiedru. tad vēl tur kaut kas, sazin kas no atmiņas jau pagaisis. un pēkšņi es pērku cigas. sev, bet ne pīpēšanai un drusku pie viena uzspēlēju kārtis ar kasieri. atceros, cik dusmīga biju, ka jātērē milzu nauda par cīgām, kuras es pat negrasos smēķēt.

tad uz mirkli pamodos.

aizmiegot turpinājumā es asiņoju. šķiet, ka no vēdera. un man visu laiku ir šitas te, nu kā datorspēlēs, stati. cik procenti nogurusi, cik procenti asiņo, cik spēka palicis. un mēs trijatā (vot neatceros vairs, kas tieši bija tie pārējie divi, liekas, ka viena bija sieviete un viens bija vīrietis, bet hvz) ejam. pa ielām uz kaut kurieni, pa skvēriem un pāri kaut kādām tramvaju sliedēm. un galvenais ir nenogulties asiņojošam uz zemes tuvumā drains, jo tad izlīdīs dēles un uzreiz uzbruks. un vēl jācenšas nenogulties uz tramvaja sliedēm, jo, prikiņ, tramvajs brauks virsū, jo tramvajam pohujs. bet ik pa laikam ir jānoguļas zemē, kad nogurums sasniedz kaut kādu procentu. un es tik bleeding un bleeding un kaut kā eju uz priekšu. un nav pat skaidrs, kur jānokļūst, jo nekur jau nav droši.

tad kaut kādā skvērā tā vairs nevarēju saprast, kur iet tālāk, ka pamodos.