Viņa Gaišība (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} kautskis) rakstīja, |
Man palīdz pievēršanās putnu vērošanai. Latviski es bez bēdu spēju aprakstīt, kā ziemāju laukā redzēju dzērvju baru, Sedas purva niedrājā dzirdēju lauci un man šķiet, ka gaŗām paskrēja erickiņš, bet neesmu drošs, viņš tomēr pārlieku žigls un manīgs, maita. Angliski bez vārdnīcas daudz tālāk par dzērvēm netiktu, un "winter crops" liktu sāpēs sarauties (reiz cibā gaudos, cik ļoti nepatīkams pārsteigums bija tas, ka angļu valodā nav atsevišķu vārdu ne āliņģim, ne kupenai.) Black redstart arī būtu diezgan šaubīgi, bet swift little bugger gan pārceltos gana skanīgi.
Tas ir latviešu valodas spēks, kas diemžēl mūsdienās jaunvārdu darināšanā tiek izmantots arvien retāk: katram sīkam sūdiņam un kukurznītim ir iedots savs vārds. Tik vien tās bēdas, ka tā vārdu dāļāšana apsīka apmēram tad, kad latvieši pārstāja brist pa laukiem un sāka strādāt kantoŗos. Laikpalaikam gan arī biroja latviešu valodā parādās pa kādam veiksmīgam jaunvārdam ("zīmols" ir izcils, un "cietnis" arī ir tīri tā neko), bet kopumā gan jāteic, ka varētu labāk.
Un vēl latviešu valodai ļoti palīdz viņas gramatika. Piemēram, latviski pārlekt starp vārdšķirām var viegli, skaisti un, kas svarīgi, nepārprotami; angliski bieži vien sanāk paturēt to pašu vārdu un paziņot "vispār tas tagad ir darbības vārds. It's called conversion. Google it." Tāpat latviešu valodā var jo viegli darināt salikteņus, kas ļauj izlīdzēties ar vienu vārdu tur, kur angliski nāktos salasīt veselu kaudzi. Pamēģini atrast angļu tulkojumu vārdam "lapkritis". Tuvākais būtu "fall", bet tas ne tuvu nav tik dzejisks, turklāt skaitās amurikāņu angļu valoda.
No otras puses, ja apspriež kaut vai valodniecību, latviešu valodā jāsaskaras ar neveiklākiem terminiem nekā angliski. Man arī labāk patīk vocabulary, nevis vārdu krājums (un kas par to, ka mums ir savs termins, bet angļi nospēruši no latīņu valodas). Mums tak pat netrūkst vārdu, kas apzīmē vietu kaut kā uzglabāšanai: vācele, tīne, lāde, aile, apcirknis, arods, ciba, galu galā. Kāpēc vārdu krājumam nevarēja iedot pašam savu vārdu -- nesaprotu. Šķiet, tā ap deviņpadsmitā gadsimta beigām mēs vienkārši tam atmetām ar roku.
Tas ir latviešu valodas spēks, kas diemžēl mūsdienās jaunvārdu darināšanā tiek izmantots arvien retāk: katram sīkam sūdiņam un kukurznītim ir iedots savs vārds. Tik vien tās bēdas, ka tā vārdu dāļāšana apsīka apmēram tad, kad latvieši pārstāja brist pa laukiem un sāka strādāt kantoŗos. Laikpalaikam gan arī biroja latviešu valodā parādās pa kādam veiksmīgam jaunvārdam ("zīmols" ir izcils, un "cietnis" arī ir tīri tā neko), bet kopumā gan jāteic, ka varētu labāk.
Un vēl latviešu valodai ļoti palīdz viņas gramatika. Piemēram, latviski pārlekt starp vārdšķirām var viegli, skaisti un, kas svarīgi, nepārprotami; angliski bieži vien sanāk paturēt to pašu vārdu un paziņot "vispār tas tagad ir darbības vārds. It's called conversion. Google it." Tāpat latviešu valodā var jo viegli darināt salikteņus, kas ļauj izlīdzēties ar vienu vārdu tur, kur angliski nāktos salasīt veselu kaudzi. Pamēģini atrast angļu tulkojumu vārdam "lapkritis". Tuvākais būtu "fall", bet tas ne tuvu nav tik dzejisks, turklāt skaitās amurikāņu angļu valoda.
No otras puses, ja apspriež kaut vai valodniecību, latviešu valodā jāsaskaras ar neveiklākiem terminiem nekā angliski. Man arī labāk patīk vocabulary, nevis vārdu krājums (un kas par to, ka mums ir savs termins, bet angļi nospēruši no latīņu valodas). Mums tak pat netrūkst vārdu, kas apzīmē vietu kaut kā uzglabāšanai: vācele, tīne, lāde, aile, apcirknis, arods, ciba, galu galā. Kāpēc vārdu krājumam nevarēja iedot pašam savu vārdu -- nesaprotu. Šķiet, tā ap deviņpadsmitā gadsimta beigām mēs vienkārši tam atmetām ar roku.
Nopūsties:
