šodien uzzināju, ka esmu labs cilvēks.
sāk aptrūkties vārdu pašai savā dzīvē. sēžu, izliekos, ka riju popkornu, vēroju šokolādītes (joprojām paldies neoplasm par care (vispirms nejauši uzrakstīju cake, bet tad noskumu) package), un, ē, nu, domāju, vai man tur (dzīvē) vispār jāiesaistās. visi, liekas, tiek ar to galā paši.

nē nu, nav tik traki. pati daru lietas savā dzīvē un tur it kā viss ok. tikai tās cilvēklietas, tās gan... esmu atradusi sevi dzērumā citiem sakot: "I'm not a people person, not one bit". arī kolēģiem :D īpaši kolēģiem...

ā, par kolēģiem. vakar, karoč, viens mans puspriekšnieks teica, lai es nesatraucoties par viņa piezīmītēm, viņš tikai jokojot. ja es neesot pārliecināta, vai viņš jokojot, viņš jokojot. es zināšot, kad viņš nejokojot. plati pasmaidīju pretī, sajutos, ka cilvēks tak beidzot +/- ierubījies, ka citi viņu bieži pārprot un nevar visus visu laiku aizvainot.

citās ziņās, rīt jāiet uz ofisu. nākamnedēļ būtu forši strādāt no mājām vairāk nekā. un pirmdiena brīva, hehē.