Mani nesen uzaicināja uz latviešu valodas nodarbību. Tipa, es varēšot paspīdēt. Man likās visai jocīgi - iet paspīdēt ar to, ka māki savu dzimto valodu. Izcilība tak. Bet tad tā aizdomājos mazliet. Pieļauju, ka, ja man tagad būtu jāliek kāds eksāmens latviešu valodā, vērtējumu saņemtu diezgan zemu. Līdz ar to, ka iemācījos pie vajadzības domāt angliski un ikdienā izteikti koncentrējos uz pēc iespējas pareizāku izteikšanos angliski, mana latviešu valoda ir kļuvusi visai baisa. Pati zinu, ka vārdus mēdzu aizmirst vai jēdzienus aizmirst. Un tad vēl tā vārdu kārtība teikumā. Vai arī, kā latviskoju angļu teicienus, jo pierasts tos lietot.

Tagad atkal kratos vilcienā (kad ta vēl cibā iespamot?) un prātoju par to, cik ļoti gribu mācēt spāniski. Tajā pašā laikā, jāpiezīmē, ka darba burtnīcas aizpildīšana arī sagādā milzum prieka. Izrādās, ka mācīties ir forši, ja tas nav jādara vairāk kā dažas stundas nedēļā + mazliet mājasdarbu.