Laukos ir mierīgi un vakaros un agros rītos ir ļoti skaisti. Man ir netiešie mājas dzīvnieki, kurus jau es pieņemu par saviem – lapsas, stārķi un stirnas. Darbu ir bezgalīgi daudz, bet arī mana apņemšanās vienai to visu darīt un turpināt ir bezgalīga un liela.

It kā jau viss ir labi un būs labāk, bet bieži iesāpas sirds , es sastingstu, gribas piekļauties zemei un saplūst ar to, vai varbūt būt zemāk par to. Es esmu stipra un varētu gāzt kalnus, bet reizēm mana sirds ir kā nevaldāms zirgs, ko gribas izraut no sevis aizmest, lai nejustu neko. Tā bezgalīgā ilgošanās pēc mīlestības, pieņemšanas un nespēja pieņemt atstumšanu ir neizturama. Sajūta, ka es esmu piesieta uz dreifējoša ledus gabala un nesaprotu kādā virzienā mani nes – uz ziemeļiem, kur nāve ir neizbēgama nosalstot no aukstās emociju pasaules vai tuvāk saulei, kur ledus izkusīs un es izglābšos. Bailes, bailes, sasodītās bailes, bet nē, ne jau nāves. Man nav vēlmes sevi šobrīd pašiznīcināt, bet man ir bail dzīvot un ļauties. Es vienmēr esmu baidījusies, ka neatradīšu mīlestību. Es vienmēr esmu dzīvojusi ar domu, ka man ir jābūt labai, jaukai, gudrai, skaistai, jo tikai tad tas varētu notikt. Bet nenotiek un bailes no neizdošanās un ļaušanās paliek arvien neizturamākas.


Būs, būs. Viss būs, ja arī es būšu. Bet es zinu, ka mēs kādreiz satiksimies - es un mana mīlestība pret sevi.


Evanescence – My Immortal