Tāāāā izmirku riktīgajā lietū, ka nevaru savaldīt savas emo...
āpāc!! un vēl zibens un pērkons - Rīgas pašā centrā[mazliet gan vīlos tajā, jo tas bij tāds maziņš pērkonīts un zibenīts]..
gāju cauri VecaiRīgai, kur salīdušie nabadziņi mēģināja noslēpties no strauji uzbrūkošajām ūdens šaltīm + vēl dikti salūkojās uz mani ar tāādām lielām acīm.. ne tikai no "zem jumtiņa" satāvētājiem sajutu pārsteigtus skatienus, bet arī no veikalniekiem un kafejnīcās sēdošiem un ēdošiem ļaudīm arī, da principā no jebkura, kuram nebij slinkums nosaukt mani par traku.. dažreiz gan tie cilvēki ir dīvaini - kas tur var būt dīvains, ja cilvēks grib izmirkt?.. bet labākais jau vēl turpinājās, jo nebiju vēl tā kārtīgi sākusi iemirkt.. pa ceļam gandrīz vai 2 reizes nozaudēju čības - lielajljās peļķēs, vairākas reizes mani apšļakstīja transportlīdzekļi, kaut gan tam jau vairs nebij jēgas un kādus gabaliņus arī gāju ar plikām pēdām, sperdama peķes ūdeņus uz visām pusēm.. pēkšņi es sajutu, ka nu vairs trakāk nevar būt, jo ūdens man līda visās malās.. bail pat skatīties somā - kāda tur situācija, jo atvilkusies uz būrīti, es tikko varēju uzkāpt 5.stāvā, kur nu vēl pēc tam nomocīt drēbes nost - tas gan man izdevās, bet ar varenām grūtībām, kaut gan vislielākā problēma man bija drēbju izspiešana.. tagad sēžu saģērbusies tā riktīgi silti un gaidu, kad būs gatava tēja..
viss gājiens man ilga gandrīz 30 min, tā kā man liekas ka esmu mazliet dabūjusi pamatīgu vēsumiņa devu..