brīžiem, palēnām un nejūtīgi, uzvārās asinis. vienmērīgi, nekad- uzreiz.
kad ir uzkāpts, temperatūras stabiņā, līdz atzīmei- jau var sākt iesilt nemierīgumam, tad tikai viss pamazām sākas. tur vairs neinteresē apkārtējo skatieni uz nevainīgu pašārdīšanos. vairs paaugstināta bals un matu plivināšana ar satricinoši nervozām roku kustībām, neliekas nekas. tā tikai pašizpausme.
ja paliek te pat, tad viss ar laiku norimstas, līdz ar visu kratīšanos. bet ja kāpj vēl augstāk, kas arī mēdz gadīties, tad ir nenovēršama bļaušana. un nav ne jausmas vai tās baudu var kam pielīdzināt..
man nepiedāvāt.
jūtos tīra.