Zaļās politikas (enerģija, reciklēšana, dāreņu uzturs, utt.) bēda ir nevis saturs, bet veids, kādā "sociālā tirgus" "progresīvisti" cenšas uzspiest šo politiku.

Ideālais variants būtu _vajadzību_orientēta_ pieeja, kuru ceno pēc pašizmaksas un realizē izmantojot sabiedriski finansētas zinātnes pašas frontes tehnoloģijas. Un pie reizes šī joma kalpo kā testgulta, lai pārnestu tehnoloģijas uz biznesiem. Piem., no reciklēsanas robotiem uz privātā sektora noliktavu un lielveikalu automatizāciju.

Bet "progresīvo" pieeja ir tāda, ka zaļajai politikai ir jārada gan darbvietas, gan biznesi. Un kur ir darbvietas, tur ir biznesi. Kur ir biznesi, tur ir peļņa. Kur ir peļņa, tur it papildus tukšības vairošana, lai vairotu peļņu vēl vairāk. Un kur ir tukšība un peļņa kopā, tur ir politiskais lobijs un sabiedrisko mediju propaganda un kultūrkari, kā visa mērkis ir vairot peļņu vēl vairāk.

Un tas viss ne tikai nesasniedz zaļās politikas saturu, bet arī apgāna zaļās idejas un rada milzīgu politisko kustību pret zaļajām idejām.

Diemžēl Progresīvās partijas šo negrib ne par ko redzēt. Populistu ievēlēšana, škiet, ir vienīgais veids, kā apturēt šo visu. Un tas ir skumji. Jo apturēt šo vajag.

Un vēl skumjāk ir tas, ka viss šis ir arī Ukrainas kara lietās. Eiropā militārā industrija tiek organizēta kā uz peļņu bāzēti privātie biznesi. Un Eiropas pieeja nepieļauj palīdzēt Ukrainai bez militāro uzņēmumu peļņas vairošanas. Un šajā brīdī ieslēdzas arī visas atpakaļsaites, kas peļņu caur lobijiem iepludina politisko lēmumu pieņemšanā par mieru, karu, dienestu, labklājību un visu pārējo. Diemžēl militārā cīņa par ideāliem un vērtībām nav _vajadzību_orientēta_, bet ir _peļņas_orientēta_.

Un tas pats ir ar medicīnu, dzīvokļu jautājumu utt. Un ir balsis, kas cenšas arī izglītību privatizēt pilnā apmērā. Tiešām tas ir vajadzīgs? Tiešām vēlētāji to vēlas?