Man liekas, ka gig ekonomikas drūmākā lieta ir tā, ka to ir ļoti grūti savienot ar mācīšanos un personal growth. Neparedzams laika plāns. Zema samaksa par stundu. Un sajūta - ka to stundu, kuru velti vai nu formālai vai personīgi noteiktam izglītības plānam, ka to stundu tu atņem sev no maizes rikas.

Gig economy ir mēris, kas piespiež katru savu stundu izvērtēt naudas kategorijā. Tas atņemt prieku gan atpūtai, gan izglītībai.

Un droši vien, ka ir ne mazums gadījumu, ka cilvēki gribētu pilnas slodzes paredzamu darbu (piem., lai plānotu hipotēku, lai plānotu izdevumus bērna piedzimšanai un audzināšanai), bet gig darbi ir vienīgais, ko izdodas atrast.

Jā, noteikti ir pašnodrabinātie un brīvmākslinieki, projektu cilvēki. Tas ir OK. Bet noteikti ir arī frikcijas un turbulences. Un par tām, kā dzīve rāda, maksā nevis biznesi (un to īpašniekie), bet cilvēki.

Bet biznesus (jebkādus, privātos, valsts, non-profit) jau nevar vainot gig ekonomikas uzturēšanā, jo biznesu vadītājiem ir pienākums peļņas maksimiācijas ietvaros izmantot katru likuma doto iespēju sarpātīgi samazināt izdevumus.

Šī ir tā rāmja lieta. Un man škiet, ka beznosacījuma pamatienākums/dividenda (kuru finansē no MI un robotu darba) ir pats labākais risinājums, kas saskaņo gan cilvēku humanitārās vērtības, gan biznesu intereses, gan arī ekonomikas kopējo labumu.

Un galīgi nepiekrītu viedoklim, ka lielie stundu rukātāji ir tie bagātākie. Ja izgudrojam, izmēģinām un brīvajā laikā uztaisam pilotprojektu, kas GPT-tipa sistēmas fine-tuno izmantojot self-supervision, consistency un vēl citus principus (par kuriem šeit nerunāšu) un iztiek bez cilvēku manuāla darba, kā arī spēj nodrošināt uzticamību, tad šāda darba stunda var atmaksāties ar pamatīgiem cipariem. Tikai varbūtība nav liela. Riski ir lieli. Bet jēga to darīt arī ir liela. Diemžēl, ne visi to var atļauties.

Un tās ekonomikas, kurās cilvēki var atļauties, tās uzvar. Ar ko arī apsveicam.