>mājokļu pircēju un mājokļu īpašnieku intereses.

Precizēsim. Nevis mājokļu pircēju un mājokļu īpašnieku, bet mājokļu pircēju un nekustamo īpašumu spekulantu intereses.

Atbilstoši statistikas datiem, Latvijā vidēji 17% iedzīvotāju dzīvo īres mājokļos (skat. piem. https://data.stat.gov.lv/pxweb/lv/OSP_PUB/START/MAS040PC/ ). Atkarībā no reģiona šie rādītāji var būt diezgan mainīgi, bet pat Rīgā vairāk par 50% iedzīvotāju dzīvo savai mājsaimniecībai piederošā īpašumā. Pierīgā 70-80%.

Lielākā daļa no mājokļu īpašniekiem tos apdzīvo, un lai arī neapšaubāmi ir gana tādu, kas vēlas sev piederošo pārdot, kopējais mājokļu pārdošanas sludinājumu skaits uzrāda diezgan niecīgu tirgus apjomu pret kopējo mājokļu skaitu, kas liecina, ka lielākā daļa pie sava mājokļa turās.

Savukārt cilvēkiem, kas dzīvo savā mājoklī un arī taisās turpināt to darīt, mājokļu cenas augstums nāk par labu tikai, ja viņi par šo mājokli maksā kredītu bankai. Jo, samazinoties mājokļa vērtībai, banka var uzskatīt, ka tās risks pieaug, un palielināt procenta maksājumus vai pieprasīt papildus ķīlu.


Tiem, kam kredīts ir beidzies, vai pat nav bijis (un viņi netaisās mājokli tirgot), savukārt, mājokļa augsta cena nāk tikai par sliktu, jo palielina maksājamos nodokļus par īpašumu.

Līdz ar to, lai arī ir būtisks (un diemžēl iespaidīgs) lobijs, tas nav vis mājokļu īpašnieku, bet gan banku--kredītdevēju, un nekustamo īpašumu tirgoņu lobijs. Īpaši to varēja redzēt 2008. gada krīzes laikā, kad visā pasaulē bankas attapās iebraukušas auzās ar hipotekāro kredītu izsniegšanu, un konkrēti Latvijā organizējās, lai nekādā gadījumā nelaistu zemē īpašumu cenas. Bankas labāk atņēma dzīvokļus maksātnespējīgiem kreditoriem un turēja ilgstoši tukšus (mēģinot pārdot, vai pat izīrēt), nekā bojāja savu bilanci, atzīstot iepriekšējos vērtējumus par burbuļa vērtībām.

Tā kā, kā jau parasti, nav tik vienkārši. Un risinājumi arī šim līdz ar to jāmeklē pavisam citur un citādāk.