juvenal (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} juvenal) rakstīja, |
Pārdomāju par "Sportojot, muskuļu šķiedras tiek bojātas un tad atjaunojas ar pieaugumu. Tā tiek audzēti muskuļi. Mēs jau sen protam daudz labāk uzaudzēt muskuļu masu ar steroīdiem. Bet pēc tā nav vajadzības, jo tas ir sevis izrādīšanai un var būt ar nopietnām blakusparādībām." un parunāju ar GPT.
Šis pirmajā brīdī izklausās pēc tā, ka "skaistums prasa upurus" un sportojot ir jāpiedzīvo sāpes, lai būtu izaugsme. Bet GPT pareizi norādīja. Viena lieta ir muskuļu mikrobojājumi, kas manifestējas sava veida sāpītēs 24-48 stundas pēc treniņa. Kad man ir bijis pārtraukums, tad parasti tā ir. Bet ja sporto regulāri - tad tas ir nepamanāmi. Tas būtu loģiski ja ir sasniegti limiti. Gan jau ka limiti ir un tie ir OK. Šīs sāpītes tad būtu vērts izsaukt.
Otra veida sāpis ir laktātskābes uzkrāšanās, piem., kad velo ir lielāka slodze nedaudz ilgāku laiku. Un tieši šis man ir sāpīgais moments manā pieredzē. Es visu laiku esmu domājis, ka šāda veida sāpes/pretestība ir OK un ar lielu vērtību. Un savā ziņā tas arī ir tiesa, jo pie šādām slodzēm sirds trenējas, var pasvīst un elsot (un tieši pastiprinātā elpošana rada vislielāko tauku dedzināšanu un izmešus caur CO2). No otras puses - kāju muskuļus vajadzētu labāk trenēt ar trenažieriem, jo droši vien ar trenažieriem var sasniegt lielāku slodzi nekā minoties ar augstu slodzi. Un laktātskābes režīma sasniegšana pati par sevi neko daudz nedod. Var jau teikt, ka kermenis adaptējas slodzei un izveido struktūras laktātskābes ātrai apstrādei/novadei. Bet mana pieredze rāda, ka diez kāda adaptācija jau nu nav. Vienkārši sasnsiedz šo režīmu un piedzīvo ciešanas un nav tā, ka nākamajās reizēs pie šādas pašas slodzes (sprota zāļu velo slodzei var precīzi sekot līdzi gan watos, gan apgriezieni sekundā pie noteikta līmeņa, gan km/h) būtu īpaši vieglāk. Kaut kur ir robeža, kad adaptācija vairs nenotiek. Un man nav seviški patīkami, ka šī robeža man ir zemu (300W, labās dienās 350W).
Līdz ar to tagad es sev cenšos iestāstīt, ka ir OK svarus celt un kopumā man tas patīk. Bet velo es cenšos nekert kreņki kā agrāk - cenšos ņemt nedaudz mazāku slodzi (maksimālos periodos, mazās slodzes periodos neko nesamazinu). Tas, ka elsošana un sviedri ir mazāk, tas nenozīmē, ka es slinkoju. Vienkārši izvairos no laktātskābes seviški paagustinātā režīma, jo 1) tas neko īpaši nedod; 2) tas veido pozitīvāku psiholoģiju, lai nākamā trenēšanās reize neliktos kā bieds būtu būtu vieglāk iesākties.
---
Saprotu, ka par šo visu būtu labi aprunāties ar treneri. Bet es neticu. Tas ir skumji, bet neticu es Latvijas speciālistiem. Seviški skatoties, kā viņi darbojas sporta zālē.
Tas bija tāpat kā ar psihoterapetiem. Savulaik gāju pie it kā labas psihoterapeites (toreiz viņa ņema 45 eur/45 minūtes, tagad ņem 90 eur/45 minūtes), bet neko dziļu man viņa nepateica. Lasot angļu grāmatas (prof. psihoterapijas utt.) uzzinu daudz, daudz vairāk.
Šis pirmajā brīdī izklausās pēc tā, ka "skaistums prasa upurus" un sportojot ir jāpiedzīvo sāpes, lai būtu izaugsme. Bet GPT pareizi norādīja. Viena lieta ir muskuļu mikrobojājumi, kas manifestējas sava veida sāpītēs 24-48 stundas pēc treniņa. Kad man ir bijis pārtraukums, tad parasti tā ir. Bet ja sporto regulāri - tad tas ir nepamanāmi. Tas būtu loģiski ja ir sasniegti limiti. Gan jau ka limiti ir un tie ir OK. Šīs sāpītes tad būtu vērts izsaukt.
Otra veida sāpis ir laktātskābes uzkrāšanās, piem., kad velo ir lielāka slodze nedaudz ilgāku laiku. Un tieši šis man ir sāpīgais moments manā pieredzē. Es visu laiku esmu domājis, ka šāda veida sāpes/pretestība ir OK un ar lielu vērtību. Un savā ziņā tas arī ir tiesa, jo pie šādām slodzēm sirds trenējas, var pasvīst un elsot (un tieši pastiprinātā elpošana rada vislielāko tauku dedzināšanu un izmešus caur CO2). No otras puses - kāju muskuļus vajadzētu labāk trenēt ar trenažieriem, jo droši vien ar trenažieriem var sasniegt lielāku slodzi nekā minoties ar augstu slodzi. Un laktātskābes režīma sasniegšana pati par sevi neko daudz nedod. Var jau teikt, ka kermenis adaptējas slodzei un izveido struktūras laktātskābes ātrai apstrādei/novadei. Bet mana pieredze rāda, ka diez kāda adaptācija jau nu nav. Vienkārši sasnsiedz šo režīmu un piedzīvo ciešanas un nav tā, ka nākamajās reizēs pie šādas pašas slodzes (sprota zāļu velo slodzei var precīzi sekot līdzi gan watos, gan apgriezieni sekundā pie noteikta līmeņa, gan km/h) būtu īpaši vieglāk. Kaut kur ir robeža, kad adaptācija vairs nenotiek. Un man nav seviški patīkami, ka šī robeža man ir zemu (300W, labās dienās 350W).
Līdz ar to tagad es sev cenšos iestāstīt, ka ir OK svarus celt un kopumā man tas patīk. Bet velo es cenšos nekert kreņki kā agrāk - cenšos ņemt nedaudz mazāku slodzi (maksimālos periodos, mazās slodzes periodos neko nesamazinu). Tas, ka elsošana un sviedri ir mazāk, tas nenozīmē, ka es slinkoju. Vienkārši izvairos no laktātskābes seviški paagustinātā režīma, jo 1) tas neko īpaši nedod; 2) tas veido pozitīvāku psiholoģiju, lai nākamā trenēšanās reize neliktos kā bieds būtu būtu vieglāk iesākties.
---
Saprotu, ka par šo visu būtu labi aprunāties ar treneri. Bet es neticu. Tas ir skumji, bet neticu es Latvijas speciālistiem. Seviški skatoties, kā viņi darbojas sporta zālē.
Tas bija tāpat kā ar psihoterapetiem. Savulaik gāju pie it kā labas psihoterapeites (toreiz viņa ņema 45 eur/45 minūtes, tagad ņem 90 eur/45 minūtes), bet neko dziļu man viņa nepateica. Lasot angļu grāmatas (prof. psihoterapijas utt.) uzzinu daudz, daudz vairāk.
Nopūsties:
