Sociālisma, marksisma u.c. "lamāšana" ir iestāšanās pret entropiju un šo entropiju dzenošu totalitārismu (jo, kā redzams, būtisks procents cilvēku aktīvi nevēlas tur līst iekšā brīvprātīgi, līdz ar to bez tāda vai citāda veida poļitruka neiztikt, kā redzams visos ieviesta sociālisma un marksisma piemēros).

Otrais scenārijs ir normāla adaptācija tehnoloģiskām inovācijām un reakcija uz to ir gaužām paredzama — ne jau sagadīšanās pēc marksisma rašanās notika tieši industriālās revolūcijas laikā. Ludīta koka tupele un sarkanais karogs ir viena un tā paša fenomena divas izpausmes.

Pirmais scenārijs, savukārt, ir atrofēšanās un "eloizācija", hedonistiskā bremzēšanās un civilizācijas erozija vai nu zem kaut kāda varianta par mūsdienu decentralizēto neomarksismu un tā "maigās varas" saldējošā efekta, vai tīras entropijas pieauguma dēļ. Ir ātrie un ir lēnie eksistenciālie riski un to atšķirība nav bīstamības pakāpē.