Biedējoši ir tas, ka cilvēki nostājas pret kolektīvismu un solidaritāti. Kad notiek sociālisma, marksisma lamāšana. Jo kāda tad ir cilvēka darba nākotne laikmetā, kad darbi tiek automatizēti? Piem, LLM jomā viens no pielietojumiem ir LLM, kas ģenerē programmas kodu un dabīgās valodas instrukcijām un specifikācijām.

Kad cilvēks tiek nolikts konkurencē ar mašīnām, tad kāda ir nākotne?

Varu ieraudzīt tikai 2 scenārijus:

1) mašīnas strādā, rada vērtības priekš cilvēkiem un cilvēki izdzīvo savdabīgu komunismu sasniedzot Maslova piramīdas pašas augšas (pašrealizācija un transcendence). Šādam scenārijam urn nepieciešama solidaritāte;

2) cilvēki pievieno savai bioloģiskai sugas iemiesotībai papildus spējas (trans/post) - vai nu integrējas ar mākoņiem (lai uzlabotu kognitīvās spējas), vai arī kaut ko savā kermenī maina - ģenētiski, epiģenētiski vai integrējoties ar ne-oglekļa substrātiem. Bet šajā scenārijā lomu spēlē nauda un nevienlīdzība - sevis uzlabošāna maksā un var maksāt ļoti dārgi. Tā būs pieejama dažiem. Tā nebūs pieejama nabadzīgajiem, kuriem nākas konkurēt ar mašīnām, lai pelnītu savu iztiku. Ja šajā scenārijā nav solidaritātes, nav national-health-system-for-all veida pieejamība uzlabojumiem visiem, tad kaut kādi izmiršanas, galējas nabadzības un šausmīgu ciešanu procesi šajā gadījumā ir neizbēgami.

Un atkal nonākam pie tā, ka neviens no šiem scenārijiem jau nav iekodēts kaut kādās ANO konstitūcijās vai vēstures likumos vai 10 baušļos. Šo scenārijus izvēlamies mēs paši, vēlēšanās.

Šodienas AS Sprindžuka idejas par nodokli bezbērnu cilvēkiem un par īpašu materiālu atbalstu ģimenēm ar bērniem iezīmē kolektīvismu populistu gaumē. Populisti nav spējīgi atzīt cilvēka cieņā bāzētu kolektīvismu, kas būtu pamats beznosacījuma dividendei. Populisti neredz šo cilvēka cieņu. Populisti cilvēka vērtību cenšas saistīt ar heteronormatīvas ģimenes un piedzemdētu cilvēku sugas īpatņu jēdzieniem. Un šādi jēdzienu attaisno deformētu kolektīvismu. Atkal - vai mēs kā sabiedrība šo vēlamies? Tieši šo? Un vai tas būs konkurētspējīgi salīdzinot ar citām valstīm, kas būs izvēlējušas citus attīstības modeļus un citus sociālekonomiskos uzstādījumus?

Dažreiz škiet, ka kolektīvisma zākāšana ir bagātās elites palaista maldu ideja, kas var novest pie tādiem nabadzīgāko cilvēku pašizmiršanas scenārijiem (zaudējums iepriekšminētajā konkurences cīņā ar mašīnām), kuros nabadzīgākie cilvēki ar sava veida izpratni uztver šo izmiršanu un nevaino eliti pie tās.

Un te ir jautājums par politisko apziņu. Var jau teikt, ka labāk ir nebojāt savu galvu ar politiku. Radikāli ignorēt to. Bet politiku virza politiskās partijas. Tām ir jāsasniedz noteikts biedru skaits, lai partiju vispār reģistrētu. Lielāks biedru skaits, lai pielaistu pie vēlēšanām. Vēl lielāks biedru skaits, lai savāktu līdzekļus kampaņai. Var sēdēt malā un neko nedarīt kopējas virzības labā. Bet arī tā ir izvēle ar savām sekām.

Politika nevis kā dzīvesveids vai aizraušanās. Bet kā viens mazs pienākums, kas jāizpilda.