Nosūtīšu digitālajā visumā cerīgu ziņu... Jau rakstīju par locamidazole, kuru pēta kā "exercise drug": zālītes, lai iegūtu (visus) fitnesa un sporta labumus bez sportošanas.

Izrādās, ka ir vesela šāda zālīšu kategorija "exercise mimetics", kas tiek pētīta un kuru aktuālie pārskata raksti varētu būt:
https://www.sciencedirect.com/science/article/pii/S1728869X23000643
https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC7891316/

Tajos ir arī izstrādē esošo zālīšu katalogi. Cik saprotu, tad īsti gatavas vēl nav nevienas. Un viena raksta sākumā jau arī saka, ka zālītes kļūstot aizvien grūtāk atklāt. Nu nezinu, neticu, ka grūtības nevar pārvarēt. Tieši otrādi - tur ir vieta atklājumiem, saprast, kas tad traucē.

Šajā gadījumā pētnieku viena no metodēm ir novērot biokīmiju muskulāros džekos un no tās mācīties, atklāt, kurus proteīnu ceļus mimicēt vai arī downstream/upstrem proteīnu ceļus.

Ir cilvēki, kuriem tās patiešām vajadzīgs šeit un tagad. Un tad ir bēdīgi.

Man pašam vajadzētu priecāties, ka esmu vesels, varu skriet, svarus celt, ar velo braukt. Bet tik ellīgi mokoši tas ir. Jādara, jādara. Bet pasaule liekas gaišāka, ja zini, ka cilvēki strādā, lai moku būtu mazāk.