juvenal (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} juvenal) rakstīja,@ 2024-04-01 16:46:00 |
 |
 |
 |
|
|
|
|
|
|
 |
|
 |
Pie iepriekšējām diskusijām. Man nav sava autiņa, nemāku to vadīt un mans prāts mēdz aizklejot (vai arī iegrimt emocijās, trauksmē vai sākt risināt kādu domu), tāpēc laikam pat būtu bīstami, ja es pats brauktu. Cilvēku neirodiversitāte būtu jāņem vērā mobilitātes lēmumu pieņemšanā
Esmu par sab. transportu. Noteikti. Braucot var lasīt planšetē grāmatas vai rakstus (ja cilvēks ir pietiekoši izglītots, tad matemātiskus rakstus var lasīt arī bez piezīmju taisīšanas, bet apdomājot visu prātā). Vai, ja prāts to prasa, tad skatīties, kas notiek aiz loga, sarunāties, utt. Man ir paveicies, ka gandrīz visos maršrutos varu apsēsties.
Protams, neapskaužu tos, kas kāpj pusceļā un stāv. Bet tad visiem kopā ir jāsadodas rokās un jāinvestē vairāk sab. transportā. Tramvaji un dzelzsceļi ir paši labākie.
Neapskaužu šoferus, kas diendienā braukā pa pilsētu. Man būtu grūti fokusēties uz tādiem sīkumiem, kā satiksmi. Vai darīt lietas, kas diendienā atkārtojas. Bet tur laikam drīz būs autonomija. Ja cilvēks brauc sabtransportā vai staigā ar kājām, tad viņš var domāt, iegrimt dvēselē. Ja ir otrs - tad sarunāties, sadoties rokās. Daži mēdz nodoties Rožukroņa meditācijām vai lasīt breviāru. Arī mūziku tā pa īstam var izbaudīt tikai tad, ja nav jāvada autiņš. T.i. ja izmanto sabtransportu vai eji kājam, tad kļūsti gudrāks, labāks, garīgāks. Ja stūrē klokus, spaidi pedāļus un pētī, kurā kokā neietriekties - nu tā nav nedz atpūta, nedz ceļošana. Tas ir darbs. Svētīgi, ja to dari citu labā.
Un arī velo labāk ir trenažieris. Lai var fokusēties uz spēku un ātrumu un nevis uz ceļu. Ja garlaicīgi, tad mācos hieroglifus velo laikā.
Protams, sabtransportam ir trūkumu, kas jānovērš. Kaut vai kondicionieri. Jaunajos autobusos un daļēji arī tramvajos tie var būt pat ideāli. Redzēs, kas būs jaunos vilcienos. Vecos vilcienos karstās dienās var nākties kļūt par cūku. Tad labāk izvēlēties alternatīvu. Daudzi ir pārsēdušies uz savām mašīnām, tāpēc arī dzelzceļa reisi ir tik reti. Sarakstos ir logi dienas vidū, kad vilciens vispār ir nelietojams, to vienkārši nav.
Ja Latvija būtu turīgāka un šeit būtu vairāk cilvēku, tad gan jau ka prastos vairāk atbalstīt sab. transportu.
---
Citās ziņās. Video https://www.youtube.com/watch?v=Le122va
Bet video bija viena interesanta frāze: MI kompānijas taisot MI ar mērki pārbīdīt darba algas straumes un tās ievirzīt savās kabatās. Tas ir interesants skatījums, jo līdz šim bija paredzēts, ka MI vērtību sakers pārdodot servisus. Bet šeit atklātāks skatījums.
---
Atceros, ka dažus gadus atpakaļ biju izmisumā, ka nevarēju atrast katoļu svētos, kas būtu bijuši biznesa cilvēki vai profesionāli darbinieki savā amatā. Bija Sv. Homobonus, daži ieteica Sv. Luiju karali. Bet arī tie izcēlās ar savu labdarību un krustakariem, nevis meistarību. Viduslaikos bija daži ievērojami zinātnieki (Sv. Toms Akvīnietis, Sv. Alberts) un klosteros bija inovācijas un zināšanas. Bet tad tas viss aizgāja škērsām. Un mūsdienās klosteri vāra ziepes, brūvē alu un likierus vai, labākā gadījumā, glezno ikonas. Nav šīs gudrības. Arī Opus Pro kustība ir divdomīga un bez fokusa uz panākumiem.
Nu jau kādu gadu vai pusotru gadu šīs rūpes mani vairs nemāc, jo katoļu baznīca aktīvi pēta un seko MI. Jau ir iznākuši 2 speciāli Journal of Moral Theology numuri, kas veltīti tikai MI, tāpat pa MI rakstam ir gan jezuītu Theological Studies, gan dominikāņu The New Blackfriars jaunākajos numuros. Pat neskatījos, ko citos izdevumos raksta. Vēl šie jāapgūst. Tātad viss ir uz labo pusi. Baznīca domā par MI un meklē ceļu adaptēties un ietvert to. Un tas ir visaptveroši - sākot no psiholoģijas un morāles, ko mums nodara saskarsme ar MI un beidzot ar MI lietojumiem cilvēku un dabas labumam.
Esmu par sab. transportu. Noteikti. Braucot var lasīt planšetē grāmatas vai rakstus (ja cilvēks ir pietiekoši izglītots, tad matemātiskus rakstus var lasīt arī bez piezīmju taisīšanas, bet apdomājot visu prātā). Vai, ja prāts to prasa, tad skatīties, kas notiek aiz loga, sarunāties, utt. Man ir paveicies, ka gandrīz visos maršrutos varu apsēsties.
Protams, neapskaužu tos, kas kāpj pusceļā un stāv. Bet tad visiem kopā ir jāsadodas rokās un jāinvestē vairāk sab. transportā. Tramvaji un dzelzsceļi ir paši labākie.
Neapskaužu šoferus, kas diendienā braukā pa pilsētu. Man būtu grūti fokusēties uz tādiem sīkumiem, kā satiksmi. Vai darīt lietas, kas diendienā atkārtojas. Bet tur laikam drīz būs autonomija. Ja cilvēks brauc sabtransportā vai staigā ar kājām, tad viņš var domāt, iegrimt dvēselē. Ja ir otrs - tad sarunāties, sadoties rokās. Daži mēdz nodoties Rožukroņa meditācijām vai lasīt breviāru. Arī mūziku tā pa īstam var izbaudīt tikai tad, ja nav jāvada autiņš. T.i. ja izmanto sabtransportu vai eji kājam, tad kļūsti gudrāks, labāks, garīgāks. Ja stūrē klokus, spaidi pedāļus un pētī, kurā kokā neietriekties - nu tā nav nedz atpūta, nedz ceļošana. Tas ir darbs. Svētīgi, ja to dari citu labā.
Un arī velo labāk ir trenažieris. Lai var fokusēties uz spēku un ātrumu un nevis uz ceļu. Ja garlaicīgi, tad mācos hieroglifus velo laikā.
Protams, sabtransportam ir trūkumu, kas jānovērš. Kaut vai kondicionieri. Jaunajos autobusos un daļēji arī tramvajos tie var būt pat ideāli. Redzēs, kas būs jaunos vilcienos. Vecos vilcienos karstās dienās var nākties kļūt par cūku. Tad labāk izvēlēties alternatīvu. Daudzi ir pārsēdušies uz savām mašīnām, tāpēc arī dzelzceļa reisi ir tik reti. Sarakstos ir logi dienas vidū, kad vilciens vispār ir nelietojams, to vienkārši nav.
Ja Latvija būtu turīgāka un šeit būtu vairāk cilvēku, tad gan jau ka prastos vairāk atbalstīt sab. transportu.
---
Citās ziņās. Video https://www.youtube.com/watch?v=Le122va
Bet video bija viena interesanta frāze: MI kompānijas taisot MI ar mērki pārbīdīt darba algas straumes un tās ievirzīt savās kabatās. Tas ir interesants skatījums, jo līdz šim bija paredzēts, ka MI vērtību sakers pārdodot servisus. Bet šeit atklātāks skatījums.
---
Atceros, ka dažus gadus atpakaļ biju izmisumā, ka nevarēju atrast katoļu svētos, kas būtu bijuši biznesa cilvēki vai profesionāli darbinieki savā amatā. Bija Sv. Homobonus, daži ieteica Sv. Luiju karali. Bet arī tie izcēlās ar savu labdarību un krustakariem, nevis meistarību. Viduslaikos bija daži ievērojami zinātnieki (Sv. Toms Akvīnietis, Sv. Alberts) un klosteros bija inovācijas un zināšanas. Bet tad tas viss aizgāja škērsām. Un mūsdienās klosteri vāra ziepes, brūvē alu un likierus vai, labākā gadījumā, glezno ikonas. Nav šīs gudrības. Arī Opus Pro kustība ir divdomīga un bez fokusa uz panākumiem.
Nu jau kādu gadu vai pusotru gadu šīs rūpes mani vairs nemāc, jo katoļu baznīca aktīvi pēta un seko MI. Jau ir iznākuši 2 speciāli Journal of Moral Theology numuri, kas veltīti tikai MI, tāpat pa MI rakstam ir gan jezuītu Theological Studies, gan dominikāņu The New Blackfriars jaunākajos numuros. Pat neskatījos, ko citos izdevumos raksta. Vēl šie jāapgūst. Tātad viss ir uz labo pusi. Baznīca domā par MI un meklē ceļu adaptēties un ietvert to. Un tas ir visaptveroši - sākot no psiholoģijas un morāles, ko mums nodara saskarsme ar MI un beidzot ar MI lietojumiem cilvēku un dabas labumam.
Nopūsties:
