Šodien strādājot pie datora, es kādas padsmit min nevarēju saprast, kāpēc progammu UI pēkšņi sāka uzsvesties dīvaini: pat vienkāršākie peles klikšķi ierasto rezultātu vietā (klikšķis, lai attiecīgais tabs parādītos priekšplānā) met man kaut kādas mistiskas izvēlnes, peles scroll funkcijas vietā man izpildās zoom funkcija utt. Sāku jau aizdomāties par vīrusiem vai varbūt kaut kas ar klaviatūras input profiliem ir nojucis... Tad beidzot pamanīju, ka man Ctrl poga ir iesprūdusi. :D Daļa no pogas balsta bija nolūzusi un ieķērusies pogas switch mehānismā.
Neliela škrobe, ka nu jau atkal klaviatūrai poga "nolūzisi". Pirms pāris mēnešiem man "A"poga "nolūza", bet man veiksmīgi sanāca dabūt jaunu pogu no klaviatūras ražotāja. Bet tagad ir nedaudz paveicies ar to, ka abas Ctrl pogas ir vienādas, un pagaidām es varu vienkārši samainīt pogas, to "klibo" pogu uzliekot uz labo Ctrl vietu.
Bet vispār, kāpēc gan man atkārtoti nepamēģināt vērsties pie ražotāja, varbūt viņi man izrādīs pretīmnākšanu arī šoreiz? :)

Pirms dažām dienām man bija trešā rakstīšanas terapijas sesija. Līdz šim katra sesija ir izvērtusies par neplānoti (un pārsteidzoši) lielisku un vērtīgu pieredzi. Līdz šim katra sesija ir bijis aizraujošs un interesants piedzīvojums, nemaz nerunājot par atziņām un atklāmsēm, kuras gūstu sesijas laikā un pēc tam. Un īpašs gandarījums ir par to, ka es nekādā veidā pirms sesijām negatavojos, nenoskaņojos vai kā citādi veicināju veiksmīgu iznākumu. Tikai parūpējos par to, lai nenokavētu sesijas sākumu, tālāk... tukšums, neziņa un paļāvība. Un katru reizi ir noticies kaut kas jauns, neplānots. Līdz šim katrā sesijā ir piedalījušies citi cilvēki. Šodien, piemēram, bija neordināra situācija, ka kopā ar terapijas vadītāju mēs bijām tikai trīs cilvēki. Un, protams, tieši šī sesija izvērtās par līdz šim labāko.
Pati rakstīšanas terapijas būtība - meditācija, ļaušanās procesiem un tad raksīšana ir ļoti interesants un dinamisks process (vismaz priekš manis). Man pašam liekas, ka šajās sesijas ir veicinājušas ļoti vērtīgas (vismaz manā skatījumā) atziņas. Tiesa, man iepriekš ir bijis paradums pārvērtēt savu atklāsmju nozīmīgumu. Lai arī pārsvarā man šīs atziņas sākotnēji allaž ir likušās skaistas un loģiskas - eurekas momenti pagrieziena punkts, kas sola labāku nākotni. Bet, laikam ejot, tās atziņas nav materializējušās vai man sanācis tās īstenot (kas savukārt rada negatīvu efektu, jo neveiksmēs vainoju sevi un sāku ieslīgt sevis strostēšanā un apšaubīšanā). Tagad, kad nu jau kādu laiku mēģinu lietas darīt savādāk, atskatoties uz šo manu agrāko pieeju, liekas, ka es mēdzu sapīties detaļās. Un nav jau runa par to, cik pareiza vai nepareiza ir bijusi mana loģika. Mana pēdējā laika pieredze rāda, ka realitāte vienmēr izvēršas savādāk, kā iepriekš biju iedomājies.

Lai nu kā, gribēju padalīties ar savu pēdējās sesijas veikumu, kas tad manā skatījumā tad ietvēra pašam priekš sevis tik ļoti zīmīgu atklāsmi.

It feels right.

Is this feeling the pinnacle of life experience?
And looking for anything more than this
does not result in an even better experience,
But instead becomes a detriment to it?

Maybe the feeling of happiness is that peak experience of life, because then I don't quantify or measure how happy I am.
I am just content with the fact, that I am happy.
I try not to get attached to this state, by not clinging to it or trying to ensure it or to prolong it.
Instead I try to focus of letting it go. By letting go I am no more resisting the change.

Maybe its wrong to choose being happy as a goal because one can't achieve or gain, which he already possesses?
The potential to be happy is ever present, just need to tap into it.
What if joy and happiness is as basic and hardwired into ourselves as breathing or seeing?
By denying or not recognizing this, one creates a separation, a conflict – a rift – within itself?
Setting a goal to be happy in future, one implies being unhappy in present. Having a goal to be happy brings along fear of being unhappy.
Maybe chasing (prioritizing) happiness is like chasing my own tail – redundant and impossible?

I am starting to think differently about "just do it".
Not so much about getting the joy after the action, but to have joy by doing the action.

Nesen, iegādājoties TV tet interneta veikalā, saņēmu bezmaksas mēnesi shortcut platformas lietošanai. Es gan tradicionālo (lai gan tagadjau precizāt būtu teikt - novecojošo) televīzijas formātu neesmu skaitījies vairāk kā desmit gadus. Visu vajadzīgo (un nevajadzīgo) audio-vizuālo informāciju gūstu no interneta. Biju pilnībā aizmirsis gan par vairāku minūšu garajām reklāmām , gan par pilnīgo satura atkarību no iepriekš izveidotajām TV programmām. Lai gan pēdējā laikā reklāmu digitālajā vidē ir arvien vairāk, par spīti ad-block risinājumiem, 5 sekundes līdz skip pogas sagaidīšanai ir nieks, salīdzinot ar vairāku minūšu garajām reklāmām par aptiekās pieejamām zālēm un vietējo lielveikalu sortimentu. Un tad ir šī brīvība piekļūt sev vēlamajam resursam sev vēlamajā laikā. Un galu galā man ir jāatzīst, ka mani vietējais saturs īpaši neuzrunā.

Teikšu tā: apstāklis, ka pirkumam līdzi nāk šīs bezmaksas mēnesis, salīdzinājumā ar pašu TV man likās visai nenozīmīgs, un visdrīzāk es šo bezmaksas shortcut mēnesi nemaz neizmantotu. Bet nu, tet bija diezgan uzstājīgi par platformas pieslēgšanu/izmēģināšanu, vēršoties pie manis pa telefonu, SMS un epastos. Bet tas jau normāli, viņiem ir tiesības piedāvāt, man ir tiesības pieņemt vai atteikt. Es tikai ceru, ka tet darbinieki/sistēma būs tikpat pretīmnākoša(-i), kad es šo pakalpojumu pēc desmit dienām atslēgšu (spoileris: es piekritu, es izmēģināju, pieredzētais mani nepārliecināja, kā rezultātā līgumu neturpināšu pēc bezmaksas perioda beigām).
Beigās es "padevos spiedienam", apstiprināju pakalpojuma saņemšanu un ieslēdzu shortcut uz sava jaunā TV. Es visu šo garo penteri rakstu nevis tādēļ, lai aprakstītu, kas man konkrēti nepatika shortcut platformā vai kāpēc man nepatīk vecais TV formāts. Es gribēju padalīties par tām spēcīgajām atmiņām un sajūtam, ejot cauri pieejamiem TV kanāliem. Atkal redzot latviešu TV saturu, reklāmas, savulaik iecienītos bet tagad aizmirsto TV kanālu klāstu, man atsauca tos daudzos gadus, kurus bērnībā un jaunības gados pavadīju, būdams pielīmēts pie TV ekrāna. Kas nebija vienkārša skatīšanās vien, bet vairāk jau kā dzīvesveids, pielāgojoties tā laika TV iespējam un ierobežojumiem.
Pašā sākumā bija laiki, kad pa TV raidīja uz roku pirkstiem saskaitāmus TV kanālus, kurus varēja uztvērt ar analogo antenu. Viena no manām vecākajām TV atmiņām ir par faktu, ka agrāk TV kanāli netranslēja visu dienu. Mēdz būt rīta translācijas līdz pusdienai un tad tikai ap pieciem vakarā atsākās TV pāraides. (Pa vidu tad bija tas kalibrējošais PAL ekrāns ar monotono "pīīī" skaņu). Līdz ar to man pa dienas vidu nebija ko skatīties (citiem vārdiem sakot, nebija ko darīt). Bet tad parādījās viens kanāls, kas visas dienas garumā laida mūzikas klipus (ne MTV). Tas gan nebija augstākās klases muzikālais saturs. Un zīmīgi ir tas, ka katru dienu visi mūzikas klipi tika laisti vienā un tajā pašā secībā, kā rezultātā es vēlāk varēju pēc pulksteņa pateikt, kad būs redzami konkrēti dziesmu klipi. Es varbūt neredzēju tā laika populārākās dziesmas un izpildītājus, bet es pieredzēju 2 Unlimited, DJ Bobo, Scooter u.c. Vēl tagad, 25 gadus vēlāk, es mēdzu sevi pieķert dungojam dziesmas, kuras savulaik redzēju tajā mūzikas kanālā, bet kurām es vairs neatceros nosaukumu.
Vēlāk, ap 1998. gadu, mājsaimniecībā parādījās kabeļtelevīzija ar tik daudz kanāliem un vēl vairāk iespējam. Protams, lielākā sajūsma bija par Cartoon Network, ko agrāk tikai retu reizi sanāca piedzīvot,esot ciemos pie citiem cilvēkiem. Tad vēl Eurosport, Euronews un vesels lērums ar krievu un vācu kanāliem. Kā arī "uz krievu valodu pārdublētie amerikāņu kanāli: Discovery, Animal Planet u.c. Es nekad speciāli nemācījos krievu valodu, bet vismaz kaut kādu pamata līmeni esmu apguvis, lielā mērā pateicoties TV kanāliem (un vēlāk uz krievu valodu iztulkotajām datorspēlēm).
Vēl, saistībā ar TV skatīšanos, jāmin pielāgošanās vecāku TV skatīšanās paradumiem, kad mājās bija tikai viens TV. Sešos vakarā NTV krievu ziņas, 19:15 TV3 ziņas un Bez tabu, astoņos - LNT ziņas un visbeidzot darbadienas vakara kulminācija - Panorāma. Vectēvam bija pārliecība, ka skatoties ziņas no vairākiem avotiem sniedz skaidrāku bildi par notikumiem. Nākamais zīmīgais pavērsiena punkts bija pašam savs TV manā istabā. Tāda brīvība, tik daudz iespējas. (Un nepietiekamas izgulēšanās reizes :D)
Tad pienāca lūzuma punkts, kas lielā mērā bija manas TV skatīšanās ēras beigas, jo tika iegādāts dators un pieslēgts internets, un parādījās daudz jaunu iespēju, tajā skaitā daudz ātrākai piekļuvei TV saturam. Un - nekādu reklāmu. :D Man gan visu laiku ir bijis pieejams TV (arī savai lietošanai), bet realitātē es viņu nelietoju. Tikai slaucīju no tā putekļus.

Kopumā jāsaka, ka TV bija diezgan liela loma manā jaunībā. Kas tagad man liekas ierobežojoši un kaitinoši, agrāk deva entuziasmu, gaidot to konkrēto laiku, kad pa TV radīs mani interesējošu raidījumu, seriālu vai filmu. Reklāmas bija tik garas, ka pa to laiku varēja paspēt aiziet uz toleti vai uzlikt vārīties tēju. Es gan pats reklāmu laikā mēdzu pārslēgt uz citu kanālu. Atceros, ka toreiz man bija aizdomas par konspirāciju starp TV kanāliem, jo tā nu sanāca, ka vairāki kanāliem reklāmas mēdza būt vienā un tajā pašā laikā. :D
Bija interesanti atgriezties pagātnē un pagremdēties atmiņās, bet kā jau iepriekš rakstīju, nekas no izmēģinātā mani nepārliecina šo platformu turpināt lietot. Un ne tik daudz pašas platformas dēļ (bija lietas, kas man nepatika), vienkārši tas piedāvātais saturs mani vairs neuzrunā. Bet nu, vienalga, paldies tet'am par to pašu iespēju gūt šo interesanto, lai arī ļoti īso pieredzi. :)

pēc 4 mēnešu nobīdes pielaboju savu cibas izskatu, lai mana ciba pieņemami izskatās uz jaunajiem, lielajiem ekrāniem. Daudzi gadi ir pagājuši, kopš es pēdējo reizi te ar izskatiem/noformējumiem ņēmos, visu biju aizmirsis, kur kas atrodas. Bija vajadzīgas dažas minūtes, lai atrastu un tiktu pie koda. Bet pēc tam process aizgāja. Gluži kā ar riteņbraukšanu: ja reiz savulaik ar riteni iemācījos braukt, tad vēlāk, lai arī cik ilgs laiks ir pagājis, atsākt braukt ir daudz vieglāk. Atgriežoties pie savas cibas izskata, neko grandiozu mainīt nevēlējos. Šo un to pielaboju, pamainīju, un pat papildināju. Pats esmu ar rezultātu apmierināts :)

Kamēr darbojos ar cibas dizainu, fonā man skanēja Daft Punk Alive koncerta ieraksts. Lai arī nekad neesmu bijis Daft Punk fans (sākumā man pat viņu mūzika nepatika), šī koncerta ieraksts man likās iespaidīgs un lielisks. Laikam ne velti citi cilvēki internetā runā par to, ka šī Alive koncertturneja ir bijusi ikoniska.

Vēl šodien nejauši attapos nostaļģijā un atmiņās, apskatot to skolu, kurās savulaik mācījos, mājaslapas. Pirmā zīmīgā reakcija bija pārsteigums par to, cik daudz laiks ir pagājis, kopš es pats tur mācījos. Lai arī ikdienā vienmēr apzinos savu vecumu, fakts, ka ir pagājuši gandrīz 14 gadi, kopš pabeidzu vidusskolu, rada krasi savādāku perspektīvu par savu vecumu. Skolas mājaslapas panākumu arhīvu sadaļā vecākie ieraksti ir 5 gadus pēc manu mācību gaitu beigšanas... :D
Gremdējoties atmiņās par pagātni, neizbēgami sāku domāt par savas dzīves trajektoriju pēc skolas gaitām, ko pa šo laiku esmu sasniedzis (jeb, cik daudz laika esmu izniekojis), ka es pat acīs nevarētu skatīties saviem skolas biedriem, kuri "pilnīgi noteikti dzīvē ir sasnieguši nekā es". You see, what I just did there? Esmu laika gaitā iemācījies (biežāk) atpazīt un nosķirt manas subjektīvās iztēles projekcijas no realitātes. Tādēļ arī beidzamo frāzi liku pēdiņās, jo realitātē jau nezinu, kāda citiem ir pieredze un ka vispār šāda veida salīdzināšana un mērīšana vispār ir stulba un nejēdzīga padarīšana. Mēģināt kvantificēt un salīdzināt dažādu cilvēku pieredzes ir nereāla/bezjēdzīga nodarbe, jo katram sava izpratne/interpretācija par lietām. (Kas vienam mēsls, citam ir dārgums). Un, galu galā, nafig man mērīt un vērtēt savu dzīves gājumu pēc kaut kādiem ārējiem abstraktiem kritērijiem? Dzīvoju savu dzīvi, pēc saviem ieskatiem (un iespējām). Lai arī patlaban nestrādāju X darbu par Y algu un man nav ģimene ar Z bērniem, es dzīvoju savā tempā, tiecoties pēc harmonijas un prioritizējot laimmi un dzīves prieku, lai pašam ir gandarījums un nav nožēla par savu līdzšinējo dzīvi. Būt atvērtam izaicinājumiem, laiku pa laikam izkāpt no savas stagnējošās komforta zonas, un gan jau arī parādīsies iespēja tām lielajām - "nozīmīgajām" - lietām notikties. Bet visam savs laiks. Lietas notiekās :)

(Tagad klausos Daft Punk "Random Access Memories"... pa pirmo zorti!)

Ilgi šodien minstinājos, pirms sāku skatīties filmu "Black Swan". Pirms dažām dienām netflixā ieraudzīju filmas titulbildi, kas mani uzrunāja un radīja vēlmi noskatīties, arī iepriekš biju dzirdējis labas atsauksmes par to. Taču, kā jau ierasts, man izdarot "smago izvēli", kādu filmu attiecīgajā vakarā skatīties, es nejūtos īsti pārliecināts par savu izvēli. Nāca šaubas, vai man filma patiks (vai netiks izšķērdētas 1,5-2 stundas), jo man balets kaut kā nevisai, filmas treileris arī līdz galam nepārliecināja. Varbūt tomēr pameklēt kādu citu filmu, par kuru es jutīsos daudz drošāks, gūstot piepildījumu un izvairoties no vilšanās?
Rezultātā jau atkal ieslīgu savā ierastajā neproduktīvajā procesā, ejot cauri entajiem netflixā piedāvātajiem filmu sarakstiem, googlējot vai maļoties cauri imdb dabu bāzei, filmu vērtējumiem un cilvēku recenzijām, meklējot to īsto un vienīgo. Jāatzīst, ka attiecībā uz šo procesu, rezultāts neatsver pūles. Pilnīgi noteikti ir bijušas reizes, ka pati meklēšana var aizņemt līdz pat stundai, pa kuru es varētu uzsākt un pārtraukt kādas 4 filmas, kas man neietu pie sirds. Tāpat nereti ir bijušas situācijas, ka beigu beigās nemaz neizvēlos skatīties filmu, jo spiediens izdarīt pareizo izvēles un šaubas ņēma virsroku. :D
Kad es šodien noķēru sevi savā ierastajā filmas izvēles rutīnā,atkal čakarējoties, neefektīvi tērējot laiku nevajadzīgiem apsvērumiem, un aptvēru, cik mana vēlme būt pēc iespējas efektīvākam īstenībā ir ļoti neefektīva, tad nolēmu izšķirties nekomfortablajai alternatīvai - vienkārši pieturēties pie sākotnējās filmas izvēles un "riskēt". Domāju, ka šis mans līdzšinējais penteris diezgan labi norāda par to, kāda tad man izvērtās filmas skatīšanās pieredze: neatceros pēdējo reizi, kad mani filmas skatīšanās tā aizrautu.
Secinājums? Pārāk bieži vēlme būt efektīvākam noved pie ļoti nefektīvām darbībām. Un itin bieži tie nesagatavotie, reizēm pārgalvīgie lēmumi var pārspēt pat iepriekš iedomātos optimālākos scenārijus. Vienīgāis, zināmā mērā jāatsakās no kontroles sajūtas - ilūzījas - pār savām izvēlēm, riskējot un ļaujoties nezināmajam.

Šodien ejot pa ielu, manu uzmanību piesaistīja neparasta digitālā reklāma, kurā vispirms bija attēlota Azerbaidžānas karte ar tekstu "Kalnu Karabaha ir Azrebaidžāna". Kam sekoja attēls ar aptuvenu frāzi (precīzi neatceros), lai "armēņi pārstāj bombardēt". Reklāmu apmaksā Azerbaidžānas vēstniecība.
Nemaz nerunājot par publicētā teksta pareizumu (kura puse ir vainīga pie kā šajā konflitā), man kaut kā neomulīgi paliek, ka šīs digitālās reklāmas tiek izmantotas, lai publicētu un popularizētu vienas puses pozīciju par ārzemēs esošu konfliktu. Nekā citādi kā par propagandu es šo reklāmu nevaru nosaukt...
Mani pašu vairāk interesētu, vai Latvijas likumu ietvaros vispār ir atļauta šāda ārvalstu situācijas (konflikta) vienas puses pozīcijas "reklamēšana"?

Es nesen sāku skatīties "Black Mirror" (seriālu?). Jau ar pirmo episodi (premjers ar cūku) es biju "pilnībā uz āķa". Bet vienlaikus es sapratu, ka šāda veida saturs priekš manis nebūs vienkārša izklaide vien. Apspēlētās tēmas un jautājumi mani ļoti uzrunā tā "riktīgi pa dziļo", tajā skaitā aktivizējot plaša spektra, tajā skaitā arī nekomfortablas domas, emocijas vai atmiņas. Es nenoliegšu, ka es esmu diezgan slinks un kūtrs, un līdz nav man sanācis (un es arī neesmu baigi meklējis) atrast tādu saturu, kas apspēlētu/atspoguļotu eksistenciālās tēmas caur mākslas formām. No otras puses es jau kopš bērnības vairākus gadu desmitus esmu mocījies ar eksistenciālām domām un bailēm, it īpaši par paša eksistenci, realitāti un nāvi. Kopš es pēdējos gados ar diezgan apjomīgu darba procesu gan terapijās, gan pašam ar sevi esmu iemācījies vai nu pilnībā pārstrādāt noteiktus eksistenciālo baiļu aspektus (piemēram, pieņemt nāvi), vai arī ievērojami mazināt šo izpausmju negatīvo ietekmi uz manu dzīves pieredzi, eksistenciālās tēmas nav īsti mana saraksta par labiem laika pavadīšanas veidiem augšgalā. Es neteiktu, ka man baigi gribētos labprātīgi atkal laisties lejā pa caurumu uz "Alises brīnumzemi", riskējot izprovocēt sev trauksmes un panikas lēkmes. Taču es jūtu, ka man to vajag. Eksistenciālismu, ne panikas lēkmes. :D Un tā nav īsti vajadzība pēc satura, bet drīzāk pēc tā domāšanas veida. Tā pavedienu attīstīšana, izmanojot apziņu un iztēli, apspēlējot, radot, interpretējot, kombinējot, konstruējot un piedzīvojot "paša uzmeistaroto". Tikai nenoticēt un nesajaukt ar realitāti. Tagad domāju, ka manas piedzīvotās trauksmes un panikas lēkmes bija rezultāts tam, ka es agrāk nespēju nodalīt manas iztēles un prāta konstruktus no realitātes.
Bet atgriežoties pie "eksistenciālajiem lidojumiem", itin bieži tā mēdz būt intensīva, es gluži neteiktu ka pozitīva, bet drīzāk iespaidīga pieredze. Protams, var būt arī ļoti negatīva un nepatīkama pieredzes - tās pašas trauksmes un panikas lēkmes. Un līdz šim katra Black Mirror mani parāva līdzi, skatīšanas procesā aktivizējot šis intensīvos eksistenciālos procesus. Lai nu kā es šo skatīšanās pieredzi aprakstītu, par atpūtu es to noteikti nesauktu.
Es tikko pabeidzu skatīties episodi "Baltie ziemassvētki", un tagad es rakstu šo cibas ierakstu, lai pārstrādātu emocijas, kas radās pēc šīs epizodes noskatīšanās. Lai arī šī epizode saturiski bija tik "blīva", ka par to varētu uzrakstīt vairākus desmitus eseju, katru par citu šīs epizodes aspektus, mani visspēcīgāk ietekmēja ainas ar apziņas kopijām (sevis apzināšanās ārpus sava ķermeņa) un laika manipulāciju. Šīs ainas man atsauca atmiņā vienu ļoti nelāgu (uz zināmā mērā ļoti neveiksmīgu, jo tas bija maldīgs, kļūdains) eksperimentu, ko es agrā bērnībā savā nodabā veicu, mēģinot notestēt, kāda varētu būt mirušā pieredze (es par šo pieredzi tepat savā cibā pirms vairākiem gadiem jau esmu rakstījis). Īsi sakot, es aizspiedu ausis, aizvēru acis un koncentrējos uz apziņu, ka šis aklais klusumus, ko tobrīd piedzīvoju, būs mana pieredze pēc manas nāves - bezgalīgi un bez iespējas tik no šī stāvokļa tikt ārā. Pāris mirkļus vēlāk man sāka reibt galva, palikt slikti ap dūšu - es piedzīvoju savu pirmo riktīgi smago panikas lēkmi. Es iepriekš rakstīju, ka šis eksperiments bija neveiksmīgs, jo no šī "eksperimenta" es secināju, ka būt mirušam ir piedzīvot bezgalīgu panikas lēkmi. Šīs paniskās bailes no nāves tad mani mocīja un ierobežoja vismaz divus gadu desmitus līdz beigās ar nervu sabrukumu, milzīgiem pārdzīvojumiem, veco uzskatu sabrukumiem un sava veida "atdzimšanu" es spēju attīstīt citu interpretāciju par nāvi, vienlaikus izsecinot, ka tas "nāves eksperiments, kuru veicu pirms divdesmit gadiem, bija kļūdains un, kas ir pats galvenais, mani secinājumi šī eksperimenta rezultātā bija aplami (Vismaz es ļoti ceru, ka tie patiešām ir aplami un nāve man nebūs bezgalīga atrašanās aklā klusumā panikas stāvoklī). Un šajā epizodē atspoguļotais tik trāpīgi ilustrēja šos manis paša apsvērumus un pārdzīvojumus. Gan tā fiziskā telpa, kura bija tik tukša, ka pat nebija iespējams atšķirt grīdu no sienas un sienu no griestiem. Tad šis laika paradokss un šī objektīvās-vienotās realitātes transformācija uz sadalītu-subjektīvu realitāti (melnā cauruma efekts - pieredzēt laiku dažādi). Bet visvairāk mani ietekmēja atainotais cilvēciskā vienaldzība un cinisms. Iespaids, ka kāda apziņu var pakļaut šāda veida eksistenciālām mocībām bez īpašiem apsvērumiem un ētikas izvērtējumiem un ka šīs epizodes laikā cilvēki vairākkārt tā vienkārši bez vilcināšanās - tāpat vien - izlēma pakļaut cita cilvēka apziņu mocībām mēnešu vai pat gadu garumā, atgādināja man paša pieredzi, izmisīgi mēģinot ar apkārtējiem cilvēkiem komunicēt par savām eksistenciālām domām, pārdzīvojumiem un bailēm, ar ko pats galīgi netiku galā, pretī vai nu nesaņemot neko, vai vēl ļaunāk, saņemot atraidījumu, rājienu par to, ka bāžos virsū ar muļķībām. Ilgus gadus man eksistenciālā pieredze ir bijusi vientuļa, biedējošana, bezspēcīga un izmisuma pilna. Bet tagad es teiktu, ka esmu paveicis vērā ņemamu progresu, jo tagad mana lielākā bēda saistībā ar eksistenciālismu ir kā nav īsti ar ko dalīties tajā. Kas reizēm mēdz radīt diezgan nekomfortablas domas un šaubas, ka, ja reiz neesmu atradis līdzīgi domājošus, tad varbūt patiešām tās visas ir tikai muļķības manā galvā. Bet nē, ir pāris cilvēki ar kuriem tagad es varu par šīm lietām runāt un saņemt reālu reakciju. Un, galu galā, šis pats Black Mirror seriāls ir apstiprinājums tam, ka šāda veida eksistenciāliem lidojumiem mēdz nodoties arī citi cilvēki. Un man vienkārši ir jāturpina meklēt :)
Bet, nu jā, Black Mirror priekš manis nav izklaide.

Šodien trešo reizi gāju skriet Lielajos kapos (parkā). Man ļoti patīk. Un, lai arī līdzšinējos 5 vai 6 gadus es skrēju ap vienu un to pašu kvartālu bez nekādām problēmām vai garlaicību par nemainīgu/vienmuļu vidi (vienīgā lieta, kuru laika gaitā esmu pamainījis/ieviesis ir skriešanas virziens, kuru es pamīšus mainīju), man ļoti patīk visi tie koki un zaļums, kas tajā parkā ir. Neskatoties uz to, ka tā ielas un mašīnu rūkoņa tur pat vien ir - tikai kādus 50 metrus tālāk.
Šodien arī pirmā reize, kad temperatūra diezgan zem 10 grādiem, gaiss bija diezgan auksts un dzestrs. Rezultātā, skrienot nācās ik pēc 20 metriem spļaudīties, lai tiktu vaļā no biezajām siekalām un nesāktu rīstīties.

Vispār saistībā ar skriešanu pa vietu, kur kādreiz bija (tehniski laikam joprojām ir) kapi, mani nedaudz nodarināja ētiskuma aspekts, ka varbūt īsti nav pieklājīgi pa kapiem skraidīt un "traucēt mūžīgo mieru". Es gan tām pārdabiskajām lietām (māņticībam) neticu, jo domāju, ka nomiršana un vecās miesas atgriešanās un pārstrādāšanās zemē ir dabisks process. Un manā skatījumā skriešana - un fiziskās aktivitātes kopumā - arī ir dabisks process. Līdz ar to nevajadzētu būt pamatam raizēm. Kad es pirms nedēļas pirmo reizi gāju skriet Lielajos kapos, es nodomāju, ka tā vietā, lai baidītos no tās vietas, es smelšos iedevesmu no tiem diženajiem cilvēkiem, kas tur ir apglabāti: Krišjāņa Barona, Krišjāņa Valdemāra, Friča Brīvzemnieka un citiem.
Galu galā punktu maniem apsvērumiem par ētiskumu nodarboties ar fiziskajām aktivitātēm vietā, kur agrāk apglabāti cilvēki, pielika mans novērojums, cik daudzi cilvēki uz Lielajiem kapiem ved savus suņus izstaidzināt un veikt savas "dabiskās vajadzības" (suņi, nevis to īpašnieki :D). Kā jau iepriekš minēju: daba un dabiskie procesi.

Gandrīz trīs gadi pagājuši, kopš mana pēdējā cibas ieraksta. Vienīgais atgādinājums par cibu bija virtuālā grāmatzīme, kuru es saglabāju savā interneta pārlūkā par spīti visām OS pārinstalēšanām, formatēšanām un datu nesēju maiņām. Saglabāju to ar nodomu "gan jau, varbūt kaut kad atkal uznāks luste atsākt". Šodien ir sajūta, ka kaut ko varētu te atsākt gan. Vismaz motivācija man ir. Man jau tā mūžsenā problēma socializēties ar cilvēkiem, meklēt draugus - līdzīgi domājošos - , ar kuriem tad varētu dalīties un apmainīties ar dzīves pieredzēm, iespaidiem un atklāsmēm. Lai gan pēdējā laikā es teiktu, ka sociālajā jomā esmu diezgan progresējis, jo pēdējos divus gadus veiksmīgi piedalījos psihodrāmas grupas terapijā (kas bija lieliska, bagātīga pieredze, bet par to kādu citu reizi). Iepriekš šad un tad mēģināju uzsākt socializēšanos vairākos tematiskajos discord serveros, bet kaut kā nesanāk tajos serveros noturēties ilgāk par dažām dienām. Nu tad šodien, kad es kārtējo reizi pieķēru sevi intensīvi - bezmaz vai stresojot - domājot, kā tad varētu atkal mēģināt ar cilvēkiem internetā socializēties, atcerējos par veco labo cibu, kurā savulaik tīri feini sanāca sarakstīties ar citiem cilvēkiem, šad un tad arī par vienu otru dziļāku, filozofiskāku tēmu.

Kā jau atgriežoties mājā, kurā neviens nav bijis 3 gadus, man savs cibas profīls būs nedaudz jāsakārto. Būs jāpielabo vai jāuztaisa jauns profīla dizains, jo tagad jauni izmēri, lielāki ekrāni utt. Es gan galīgi esmu aizmirsis, kā to vizuālo formātu taisīt, bet iepriekš es ar to itin veiksmīgi tiku galā, tā kā gan jau būs ok.

3 gadi ir gana ilgs periods, kurā nekādi neiztikt bez daudzām lielākām un mazākām pārmaiņām gan manī pašā, gan ap mani. Pirms sāku rakstīt šo vēstījumu es nedaudz pārlasīju savus 3 gadus iepriekš publicētos. Un lai arī kauns man gluži nav par to, ko es biju iepriekš sarakstījis, tagad skatoties es jūtu diezgan skaidru atšķirību starp sevi tagad un kāds es biju trīs gadus atpakaļ. Agrāk es "ļoti daudz domāju", tagad es biezāk izvēlos/uzdrošinos darīt. Un procesa gaitā tā nepieciešamība "tik ļoti daudz domāt" ir mainījusies/mazinājusies.

Nedaudz sadusmojos, lasot rakstu par "ideālo" rasolu un 5 "liktenīgajām" pagatavošanas kļūdām. Bet tad ātri vien nomierinājos ar domu: "Katram sava gaume". :)

Ehh, šī saldsērīgā sajūta, pabeidzot iemīļotu grāmatas triloģiju vai pabeidzot skatīties seriālu. Agrāk pēc grāmatu un seriālu pabeigšanas es mēdzu ieslīgt bēdās un grūtsirdībā, bet pēdējā laikā es mēģinu savas emocijas virzīt uz gandarījumu par piedzīvoto lasīšanas/skatīšanās laikā. Līdzīgi kā vēsta viens teiciens: "Nebēdāties par to, ka kaut kas ir beidzies, bet priecāties, ka tas notika".

Es kultivēju ilūzijas par labāku nākotni, lai izvairītos no trauksmes un panikas lēkmēm tagadnē.

Jo vairāk es skatos realitātes šovu "Izdzīvotājs" ("Survivor"), jo lielāka aug mana pārliecība par to, cik es būtu nepiemērots dalībai tādā šovā/piedzīvojumā.

Viena no manas naivās domāšanas izpausmēm.
Priekšstats, ka panākumi - indikātors "pareizai" dzīvošanai. Panākumu gūšana ir norma. Panākumu negūšana ir "nenormāla" un nepieņemama, kam iemesls ir neizdarība vai slikta darbs.

7 km :)

Es šodien daudz domāju un nonācu pie atziņas, ka tas ĪSTAIS iemesls, kāpēc es tik ļoti mēdzu rakņāties pagātnē, varētu būt vēlme identificēt cēloņus, kas ļautu man izskaidrot savas sajūtas taganē un to, kā es skatos uz lietām par nākotni. Es satraucos par lēmumu pieņemšanu tagadnē un nākotnes plānošanu, jo jūtos apdraudēts. Un šo apdraudētības sajūtu veicina neziņa, nespējot izskaidrot baiļu un trauksmes sajūtu rašanās cēloņus. Rezultātā es stresoju dubultā: gan par konkrēto situāciju, kuras dēļ jūtos nedrošs, gan par apstākli, ka es nespēju noteikt šo satraukumu cēloni. Sanāk tāda kā meta-satraukšanās, kad es satraucos par pašu satraukšanās faktu. Un te es nonāku pie pagātnes atstāstīšanas un ķidāšanas.

Pamēģināšu īsi un kodolīgi noformulēt manu motivāciju rakņāties pagātnē: iedziļinoties pietiekami detalizēti manas pagātnes notikumos, man izdodas piedzīvot "momentus", kad es savās atmiņās spēju identificēt atsevišķas nianses, kas varētu kalpot par skaidrojumu/cēloni tiem kreņķiem un pārdzīvojumiem, kurus es piedzīvoju tagadnē un/vai kuru dēļ es uztraucos par nākotni.

Tas priekš manis ir ļoti (pat kritiski) svarīgi, jo agrāk, nespējot saprast šīs ļoti trauksmainās un mokošās sajūtas un nespējot atrast to rašanās cēloni, es mēdzu tās uzskatīt kā nenormālas, aplamas un nedabiskas izpausmes. Ka bailes un panikas lēkmes ir kaut kas ārpus "normālas dzīves pieredzes". Līdzīgi kā es sākotnēji uztvēru nāvi. Tādēļ es jau no pašas bērnības ļoti baidījos no šīm sajūtām. Gan tādēļ, ko tās man simbolizēja, gan no tā, cik graujošu efektu bailes, trauksme un panikas lēkmes radīja uz manu dzīves kvalitāti. Līdz ar to, atkārtoti un nerimstoši ieslīgstot pagātnē un rakņājoties pa detaļām un niansēm, un atrodot sakarības starp pagātnē pieredzēto un to, ko es pieredzu tagadnē, es gūstu sajūtu, ka es varu izskaidrot iemeslus bailēm un trauksmes sajūtām, kuras ikdienā mēdzu piedzīvot. Kas man dod iedrošinājumu, ka, lai arī cik nepatīkamas un dzīvi apgrūtinošas ir šīs sajūtas, viņas pieder pie dzīves pieredzes. Ka šīs sajūtas ir "dabiskas". Līdzīgi kā caur terapiju es mainīju savu pieeju nāvei, galu galā pieņemot to kā daļu no dzīves pieredzes un pārstājot sevi par katru cenu pasargāt no tās, caur rakņāšanos pa pagātni un bailes/trauksmes sajūtu cēloņu identificēšanu, es spēju atpazīt bailes un trauksmes sajūtas kā daļu no dzīves pieredzes. Caur rakņāšanos pagātnē es validēju savu baiļu un trauksmes sajūtu "autentiskumu", "īstumu" un " to piederību realitātei". Un man ir jāsaka, ka šīs sajūtas "par piederību dzīves realitātei" efekts ir ievērojams. Gandrīz kā diena pret nakti, salīdzinot ar sākuma kreņķu, satraukumu un šaubu stāvokli.

Un te es nonāku pie tā, kāpēc es tik ļoti šo ieslīgšanu pagātnē daru tieši terapijas laikā. Parasti es uz terapiju dodos ar vēlmi risināt kādu konkrētu mani satraucošu problēmu. Un 99,99% gadījumu ikdienā piedzīvotie satraukumi, kreņķi un bailes izriet no nedrošības un šaubām pašam par sevi. Šaubām par savām spējām uztvert realitāti. Šaubām par manis paša (un mana prāta) piederību realitātei. Sākotnēji mans mērķis terapijas laikā ir meklēt risinājumu, bet tādēļ, ka bieži vien atsevišķas situācijas (konkrēti, attiecības ar cilvēkiem un bailes no cilvēkiem) man liek justies tik ļoti nedrošam un izjust tik stipras šaubas par sevi, savu spriestspēju un savu spēju uztvērt realitāti, ka es terapijas laikā es neapzināti ieslīgstu šajā pagātnes notikumu "ķidāšanas" (jeb kā terapeite man reiz terapijā teica - atkārtotas sevis mocīšanas) procesā, lai tikai gūtu šo "piederības realitātei" validācijas sajūtu.

Man no senatnes ir bijusi sajūta/priekšstats, ka man pirms jebkura atbildīga un svarīga darba ir pienākums koncentrēties, noskaņoties un pilnībā veltīt sevi veicamajam darbam, pretējā gadījumā riskējot ar manu tendenci uz neuzmanību, vieglprātību un bezatbildību (par ko man savulaik itin bieži norādīja un pārmeta) pieļaut rupjas kļūdas un nodarīt konktrētajam darbam un tajā iesaistītajiem cilvēkiem nopietnu kaitējumu. Radīt smagas un neatgriezeniskas sekas manas neuzmanības vai (neapzinātas) neizdarības rezultātā, ir sliktākais, kas vien varbūt. Tādēļ man ir jādara viss, lai konkrētā darba ietvaros es būtu 100% koncentrējies uz savu uzdevumu. Pat ja tas nozīmē sevis forsēšanu, pakļaušanu sevi stresam un baiļu izmantošanai pret sevi. Ļauties stresam un bailēm no soda, ja tas man dod lielāku motivāciju konkrēto uzdevumu prioritizēt pār visām manām pārējām vēlmēm un nepieciešamībām. Nepieciešamais ļaunums, upuris. Pakļaut sevi relatīvi mazam diskomfortam, lai nepieļautu daudz lielākas nelaimes un ciešanas.

P.s. Es nedaudz aizdomājos par man "inkriminēto" vieglprātību, neuzmanību un bezatbildību un šo nevēlamo īpašību un izpausmju potenciālajām problēmām. Un to, ka šīs izpausmes man nozīmēja brīvību, radošumu un dzīvesprieku. Beigu beigās sanāk tāds kā konflikts starp dzīvošanu un izdzīvošanu. Dzīvošana pēc sirds patikas kaitē izdzīvošanai, bet izdzīvošana neļauj dzīvot.

Es vakar pabeidzu pārlasīt Hunger Games pirmo grāmatu, un uzreiz pēc tam vēlreiz noskatījos tāda paša nosaukuma filmu triloģijas (faktiski jau ir 4 filmas, bet lai nu paliek) pirmo daļu. Skatīšanās laikā man diezgan ātri radās sajūta/iespaids, ka konkrētā filma ir tāds kā grāmatas kopsavilkums. Un ir jāatzīst, ka šādu iespaidu var attiecināt uz daudzām grāmatu/filmu kombinācijām. Nebūs jau nekāds atklājums sakot, ka no grāmatu lasīšanas gūstu lielāku efektu, bet priekš manis kā diezgan slinka un kūtra lasītāja šāda atziņa ir vērtīga.

Arcerējos vienu īsu un nedaudz rupju anekdoti:

Tēvs ar dēlu sēž laivā uz ezera un makšķerē. Tad vienā brīdi dēls izvelk no ūdens zelta zivtiņu, kura, kā jau ierasts, piedāvā trīs vēlēšanās.
Bez vilcināšanās dēls pirmais saka: "Es gribu kāmīti!"
"Di**ā tev to kāmīti", tēvs dusmās iesaucas.
"Ārā kāmīti, ārā!"

Viens veids, kā es varētu izskaidrot savu ieciklēšanos uz pagātnes notikumu "pāstrādāšanu" un manu pretestību pret terapeitu norādēm no šādas "iestrēgšanas pagātnē" atteikties, ir runāt par to, ka šāda pašanalize un pagātnes notikumu izvērtēšana ir tas veids, kas man ļauj gūt jaunu perspektīvu par notikušo, kā arī ļauj labāk saprast, kāpēc es izjūtu trauksmainas sajūtas un bailes, iztēlojoties un plānojot savu rīcību nākotnē. Nostrādā efekts, ka "saprotot kaut ko labāk, man tas automātiski liekas mazāk biedējošs". Un daudzos dzīves aspektos, kas man iepriekš likās biedējoši, tieši šāda pašanalīze un pagātnes notikumu izvērtēšana ļāva ievērojami mainīt manu priekšstatu par lietām (piemēram, par nāvi). Es apzinos šos panākumus, tādēļ es fokusējos uz šo paņēmienu - pagātnes izvērtēšanu - pielietot visos mani satraucošos. Turklāt ļoti būtiski ir tas, ka pagātnes atstāstīšanu terapijas laikā es netaisu priekš sevis. Konkrētos pagātnes notikumus es esmu vairākkārt izmalis cauri ar savu pašanalīzi un sen jau nonācis pie saviem secinājumiem. Vienīgais iemesls, kāpēc es to stāstu terapeitam, ir "iepazīstināšana ar lietas apstākļiem",lai pēc tam izklāstītu savas atziņas un secinājumus, cerēdams uz tādu kā terapeita novērtējumu, vai, "ņemot vērā lietas (ļoti detalizētos pagātnes notikumu) apstākļus, mani secinājumi un atklāsmes ir adekvāti un pieņemami". Īsi sakot, es cenšos saņemt no terapeita validāciju. Līdz ar to norādes no terapeita puses par to, cik neefektīva vai nevajadzīga ir šāda rakņāšanās pagātnē, man liek justies nelāgi, jo es to uztveru kā manas pieejas un loģikas diskreditēšanu. Un sanāk, ka es gūstu pretējo efektu. Es cerēju uz tādu kā iedrošinājumu un validāciju, bet reāli es nesaņemu ne vienu, nedz otru. Tā vietā es gūstu vēl lielāku nedrošību un šaubas. Cita lieta, ka es tagad pats sāku saprast, cik neiespējami ir otram cilvēkam iedziļināties otra pieredzē, nemaz nerunājot par kaut kādu atziņu vai secinājumu objektīvu novērtēšanu.

Bet tāda nu ir mana problēma, ka visbiežākais iemesls manām bailēm un trauksmēm par nākotnes rīcību ir nedrošība, neticība un šaubas pašam par sevi. Un pēdējos gados veids, kā es iedomājos savu ticību sev vairot, bija mēģināt saņemt validāciju no terapeita.