Viens veids, kā es varētu izskaidrot savu ieciklēšanos uz pagātnes notikumu "pāstrādāšanu" un manu pretestību pret terapeitu norādēm no šādas "iestrēgšanas pagātnē" atteikties, ir runāt par to, ka šāda pašanalize un pagātnes notikumu izvērtēšana ir tas veids, kas man ļauj gūt jaunu perspektīvu par notikušo, kā arī ļauj labāk saprast, kāpēc es izjūtu trauksmainas sajūtas un bailes, iztēlojoties un plānojot savu rīcību nākotnē. Nostrādā efekts, ka "saprotot kaut ko labāk, man tas automātiski liekas mazāk biedējošs". Un daudzos dzīves aspektos, kas man iepriekš likās biedējoši, tieši šāda pašanalīze un pagātnes notikumu izvērtēšana ļāva ievērojami mainīt manu priekšstatu par lietām (piemēram, par nāvi). Es apzinos šos panākumus, tādēļ es fokusējos uz šo paņēmienu - pagātnes izvērtēšanu - pielietot visos mani satraucošos. Turklāt ļoti būtiski ir tas, ka pagātnes atstāstīšanu terapijas laikā es netaisu priekš sevis. Konkrētos pagātnes notikumus es esmu vairākkārt izmalis cauri ar savu pašanalīzi un sen jau nonācis pie saviem secinājumiem. Vienīgais iemesls, kāpēc es to stāstu terapeitam, ir "iepazīstināšana ar lietas apstākļiem",lai pēc tam izklāstītu savas atziņas un secinājumus, cerēdams uz tādu kā terapeita novērtējumu, vai, "ņemot vērā lietas (ļoti detalizētos pagātnes notikumu) apstākļus, mani secinājumi un atklāsmes ir adekvāti un pieņemami". Īsi sakot, es cenšos saņemt no terapeita validāciju. Līdz ar to norādes no terapeita puses par to, cik neefektīva vai nevajadzīga ir šāda rakņāšanās pagātnē, man liek justies nelāgi, jo es to uztveru kā manas pieejas un loģikas diskreditēšanu. Un sanāk, ka es gūstu pretējo efektu. Es cerēju uz tādu kā iedrošinājumu un validāciju, bet reāli es nesaņemu ne vienu, nedz otru. Tā vietā es gūstu vēl lielāku nedrošību un šaubas. Cita lieta, ka es tagad pats sāku saprast, cik neiespējami ir otram cilvēkam iedziļināties otra pieredzē, nemaz nerunājot par kaut kādu atziņu vai secinājumu objektīvu novērtēšanu.

Bet tāda nu ir mana problēma, ka visbiežākais iemesls manām bailēm un trauksmēm par nākotnes rīcību ir nedrošība, neticība un šaubas pašam par sevi. Un pēdējos gados veids, kā es iedomājos savu ticību sev vairot, bija mēģināt saņemt validāciju no terapeita.