authenticity

9. Novembris 2017 20:58

Ko es esmu pamanījusi sev (un arī citiem, bet pieļauju, ka katrs gadìjums tomēr ir individuāls), ir, ka tāda ieciklēšanās uz pagātni ir likumsakarīga un tā saglabājas aktuāla, kamēr tā pagātne ir vēl ar savām neatrisinātiemm un nepārstrādātiem konfliktiem. Man tā ieciklēšanās uz pagātni pārgāja palēnām it kā pati no sevis, protams, reizēm es vēl par to domāju un maļos. Un validāciju vēlēties arī ir pilnīgi saprotami, bet, ja gribas kkādu jaunu inputu no terapeita, tad vai loğiskāk nav stāstīt vnk pagātnes notikumus un savas sajūtas par tiem, nevis detalizētu pašanalīzi par tiem?