Šodien trešo reizi gāju skriet Lielajos kapos (parkā). Man ļoti patīk. Un, lai arī līdzšinējos 5 vai 6 gadus es skrēju ap vienu un to pašu kvartālu bez nekādām problēmām vai garlaicību par nemainīgu/vienmuļu vidi (vienīgā lieta, kuru laika gaitā esmu pamainījis/ieviesis ir skriešanas virziens, kuru es pamīšus mainīju), man ļoti patīk visi tie koki un zaļums, kas tajā parkā ir. Neskatoties uz to, ka tā ielas un mašīnu rūkoņa tur pat vien ir - tikai kādus 50 metrus tālāk.
Šodien arī pirmā reize, kad temperatūra diezgan zem 10 grādiem, gaiss bija diezgan auksts un dzestrs. Rezultātā, skrienot nācās ik pēc 20 metriem spļaudīties, lai tiktu vaļā no biezajām siekalām un nesāktu rīstīties.

Vispār saistībā ar skriešanu pa vietu, kur kādreiz bija (tehniski laikam joprojām ir) kapi, mani nedaudz nodarināja ētiskuma aspekts, ka varbūt īsti nav pieklājīgi pa kapiem skraidīt un "traucēt mūžīgo mieru". Es gan tām pārdabiskajām lietām (māņticībam) neticu, jo domāju, ka nomiršana un vecās miesas atgriešanās un pārstrādāšanās zemē ir dabisks process. Un manā skatījumā skriešana - un fiziskās aktivitātes kopumā - arī ir dabisks process. Līdz ar to nevajadzētu būt pamatam raizēm. Kad es pirms nedēļas pirmo reizi gāju skriet Lielajos kapos, es nodomāju, ka tā vietā, lai baidītos no tās vietas, es smelšos iedevesmu no tiem diženajiem cilvēkiem, kas tur ir apglabāti: Krišjāņa Barona, Krišjāņa Valdemāra, Friča Brīvzemnieka un citiem.
Galu galā punktu maniem apsvērumiem par ētiskumu nodarboties ar fiziskajām aktivitātēm vietā, kur agrāk apglabāti cilvēki, pielika mans novērojums, cik daudzi cilvēki uz Lielajiem kapiem ved savus suņus izstaidzināt un veikt savas "dabiskās vajadzības" (suņi, nevis to īpašnieki :D). Kā jau iepriekš minēju: daba un dabiskie procesi.