Gandrīz trīs gadi pagājuši, kopš mana pēdējā cibas ieraksta. Vienīgais atgādinājums par cibu bija virtuālā grāmatzīme, kuru es saglabāju savā interneta pārlūkā par spīti visām OS pārinstalēšanām, formatēšanām un datu nesēju maiņām. Saglabāju to ar nodomu "gan jau, varbūt kaut kad atkal uznāks luste atsākt". Šodien ir sajūta, ka kaut ko varētu te atsākt gan. Vismaz motivācija man ir. Man jau tā mūžsenā problēma socializēties ar cilvēkiem, meklēt draugus - līdzīgi domājošos - , ar kuriem tad varētu dalīties un apmainīties ar dzīves pieredzēm, iespaidiem un atklāsmēm. Lai gan pēdējā laikā es teiktu, ka sociālajā jomā esmu diezgan progresējis, jo pēdējos divus gadus veiksmīgi piedalījos psihodrāmas grupas terapijā (kas bija lieliska, bagātīga pieredze, bet par to kādu citu reizi). Iepriekš šad un tad mēģināju uzsākt socializēšanos vairākos tematiskajos discord serveros, bet kaut kā nesanāk tajos serveros noturēties ilgāk par dažām dienām. Nu tad šodien, kad es kārtējo reizi pieķēru sevi intensīvi - bezmaz vai stresojot - domājot, kā tad varētu atkal mēģināt ar cilvēkiem internetā socializēties, atcerējos par veco labo cibu, kurā savulaik tīri feini sanāca sarakstīties ar citiem cilvēkiem, šad un tad arī par vienu otru dziļāku, filozofiskāku tēmu.

Kā jau atgriežoties mājā, kurā neviens nav bijis 3 gadus, man savs cibas profīls būs nedaudz jāsakārto. Būs jāpielabo vai jāuztaisa jauns profīla dizains, jo tagad jauni izmēri, lielāki ekrāni utt. Es gan galīgi esmu aizmirsis, kā to vizuālo formātu taisīt, bet iepriekš es ar to itin veiksmīgi tiku galā, tā kā gan jau būs ok.

3 gadi ir gana ilgs periods, kurā nekādi neiztikt bez daudzām lielākām un mazākām pārmaiņām gan manī pašā, gan ap mani. Pirms sāku rakstīt šo vēstījumu es nedaudz pārlasīju savus 3 gadus iepriekš publicētos. Un lai arī kauns man gluži nav par to, ko es biju iepriekš sarakstījis, tagad skatoties es jūtu diezgan skaidru atšķirību starp sevi tagad un kāds es biju trīs gadus atpakaļ. Agrāk es "ļoti daudz domāju", tagad es biezāk izvēlos/uzdrošinos darīt. Un procesa gaitā tā nepieciešamība "tik ļoti daudz domāt" ir mainījusies/mazinājusies.