Šodien nenokā sanāca tīri labs piedzīvojums. Izdomāju iziet ārā pabraukt ar riteni, jo pēdējā laikā tik daudz sanāca skriet, ka gribējās alternatīvu. Nolēmu braukt vienu no ierastajiem maršrutiem pa Brīvības ielu virzienā uz Juglu. Līdz šim tālākais, ko es biju aizbraucis pa Brīvības ielu bija līdz pagriezienam uz Jaunciemu. Tālāk nebiju braucis, jo nezināju, kur veloceliņš tālāk iet un ietves ceļa abās pusēs izbeidzas. Bet šodien, aizbraucis līdz tam pagriezienam uz Jaunciemu, izdomāju paeksperimentēt un paskatīties, cik tālu var aizbraukt gar šoseju. Kādu gabaliņu gar lielo Rīgas zīmi sanāca braukt pa iemītām taciņām, bet tālāk, sev par pārsteigumu, atklāju ietves. Un sākot ar gājēju tiltiņu pār šoseju - veloceliņu (laikam veloceļš no gājēju tiltiņa virzienā uz Rīgu iet pa šosejas otru malu līdz pagriezienam uz Berģiem. Vienkārši es veloceliņa turpinājumu, braucot no Juglas, iepriekš neatradu.)
Tā nu es ar smaidu uz lūpām braucu tālāk un skatījos, kur mani ceļš aizvedīs. Aizminos līdz pagriezienam uz Tallinas šoseju. Bet tālāk nebraucu, jo izvēlējos apstāties pie dzelzceļa sliedēm, kas man no bērnības ir palikušas atmiņā ar īpašām sajūtām, kad ar mašīnu tika braukts pa Tallinas šoseju pāri sliedēm. Kaut kā mani tā vide vienmēr nedaudz fascinēja. Un tagad pēc daudziem gadiem es biju tur klāt. Piebraucu pie pašām sliedēm un skatījos abos virzienos kā taisnās sliedes tālumā izzūd miglā. Tad es pamanīju, ka dzelzceļa luksaforā deg zaļā gaisma, un sapriecājos par iespējamību, ka drīzumā varētu braukt vilciens. Un tad apmēram minūti vēlāk es pamanu, ka uz sliedēm no Rīgas sāk spīdēt liels balts luktris. Un man bija lielie prieki. :D Biju tik sapriecājies, ka, vilcienam esot ļoti tuvu, man ienāca prāta doma, ka varētu roku parādīt skaņas taures žestu (līdzīgi kā ar fūrēm un kugiem). Vilciens pabrauca garām, un es kādu laiku noskatījos tam pakāl, domājot par to, kā krāšņās vilciena krāsas kontrastē ar apkārt esošo miglu un kā ar pakāpeniski vilciens pazūd miglā. Tad es apgriezos un braucu atpakaļ uz mājām, izjūtot gandarījumu par to, ka izvēlējos šodien pabraukt nedaudz tālāk.

Pēdējā laikā ir iepaticies skatīties Čārlija Brūkera raidījumus.

""xxx - a docile cartoon hound with a personality of a door"

Interesants cilvēka raksturojums. (Kā kaut ko tādu vispār var izdomāt? :D)

Piecēlos ap 22:30. Paēdu "brokastis", padzēru "rīta" kafiju. Un pēc tam, ap 1:00, izgāju ārā paskriet, beigās noskrienot 6 km un atkārtojot savu tālākās distances sasniegumu. Tīri feins dienas sākums :)

Lai arī sākotnēji es biju vīlies par jaunās TV sezonas rudens piedāvājumu, tagad, 3 nedēļas vēlāk, es esmu ļoti gandarīts un pateicīgs par to. Nezinot, ko skatīties no aktuālā piedāvājuma, es ieskatījos IMDB top 250 lapā un ieinteresējos par seriālu "The Wire", par kuru neko daudz nebiju dzirdējis. Lai arī seriāla tematika man nelikās īpaši saistoša, izlēmu pamēģināt. Un es esmu ļoti priecīgs, ka izvēlējos pamēģināt, jo pēdējās trīs nedēļas pavadīju, skatoties lielisku seriālu. Pat tāda relatīvi neliela nianse kā seriāla intro atstāja uz mani ļoti pozitīvu iespaidu. Proti, katrai sezonai ir savs tituldziesmas aranžējums seriāla intro. Super.

10/10

Shiiiieeeet

Līdz šim saistībā ar ideālismu es vienmēr koncentrējos uz "pozitīvajiem" aspektiem: panākumi, pašvērtējums, progress, uzlabojums, efektivitāte utt. Un ikdienā attiecīgi izvirzu sev sasniegt idealizētus mērķus. Un neizbēgami nonāku pie sevis strostēšanu un vainošanu, nespēdams sasniegt šos manus mērķus. Bet zīmīgi ir tas, ka lai arī cik pats sev šādi radītu kreņķus un sarežģītu sev dzīvi, es ar šo sevis vainošanu un strostēšanu samierinos, jo tas ļauj saglabāt manu idealizēto mērķu "iespējamību". Tā teikt, es labāk izvēlos vainot sevi, nekā pieļaut domu, ka manis paša mērķi pie dotajiem apstākļiem varētu būt nereāli. Vēl viens iemesls ļoti augstu - ideālu - mērķu izvirzīšanai ir laika vērtīguma aspekts: piekrist iesaistīties tikai tādos procesos, kas būtu veltītā laika vērti.
Bet tagad man ir sajūta, ka ir vēl viens iemesls manām (ne-)apzinātajām izvēlēm tiekties pēc idealizētiem mērķiem. Līdz šim koncentrējos uz maniem iemesliem un pamatojumiem izvēlēties izvirzīt sev idealizētus mērķus. Es viņus vēlos un man viņus vajag. Bet kādēļ gan es turpinu atkal un atkal kāpt uz viena un tā paša grābekļa, labi zinot, ka es izvirzu sev neiespējamus mēŗkus un ka šo mērķu dēļ es mocīšos? Es teiktu, ka savādāk nevaru. Alternatīva - netiekties pēc ideālā - ir biedējoša. Ja savā ziņā lietu idealizēšana ir iedrošinoša un cerību vairojoša, tad atteikties no ideāliem ir cerības zaudēšana - bezcerība. Tā sajūta man ir tāda, ka ja es izvēlēšos neizvirzīt šādus idealizētus mērķus, tad es nekad nesasniegšu vēlamo rezultātu. Ja es nemēģināšu sasniegt mērķus tā kā es tos esmu iztēlojies un iedomājies, tad es šos mērķus nesasniegšu. Nekad negūšu panākumus, neatradīšu draugus un mīlestību

Pirmā atziņa pēc man filmas "Blade Runner 2049" noskatīšanās bija tāda, ka no šīs filmas satura mierīgi varētu uztaisīt vismaz 5 interesantas filmas. Tik daudz idejas, problēmas un simboli. Bija druksu par daudz (pārsātināti). Bija ko padomāt. Bet visādi citādi ok skatīšanās pieredze. Acīm un ausīm tīkami. Labi pavadītas 160 minūtes.

Fundamentāla kļūda manā loģikā, tiešā veidā saistot manu bailīgumu un trauksmainumu ar manu pašvērtējumu.

Varbūt tā vietā, lai instinktīvi nākotnes procesu plānošanā ieciklētos uz konkrētiem iespējamiem scenārijiem un nodotos šo scenāriju izspēlēšanai savā iztēlē, man mēģināt koncentrēties uz neziņu?

P.s.
Radiohead & Hans Zimmer - Ocean bloom

Šodien piedzīvoju nedaudz neparastu epizodi, kad katastrofu filmas "The day after tomorrow" skatīšanas laikā nedaudz novērsos no filmas skatīšanās un internetā atvēru ziņas par vētru "Irma".

2000. gadā es katras darba dienas beigās pirms aizmigšanas klausījos Super FM "Dienas top 10". Atceros, ka tieši šī dziesma bija topā.
Sonique - It feels so good

Sanāca šodien "trāpīt" uz dziesmu, kas diezgan precīzi atspoguļo manu šodienas noskaņojumu.
A-ha - Minor earth major sky

Esmu priecīgs, ka atklāju Grīziņkalnu priekš slidošanas :)

Pagājušo nedēļ pirmo reizi mūžā spēju noskriet nedaudz simboliskos 5 km.
Šodien ņēmu un noskrēju 6 km :)

Ļoti patika filma "Manchester by the sea". Manuprāt, labs indikātors tam varētu būt apstāklis, ka es biju tik ļoti iegrimis filmas norisei un "dzīvoju tai līdzi", ka uz kādu laiku nemaz neaptvēru, ka es skatos filmu.

Manas problēmas ar socializēšanos un kontaktu ar citiem cilvēku veidošanu var izskaidrot sekojoši. Es ļoti nevēlos (baidos) piedzīvot atteikumu (jo atteikumus savā apziņā interpretēju kā līdzvērtīgus manis kā cilvēka norakstīšanai). Līdz ar to mana pieeja ir mazināt/izslēgt risku sanemt atteikumu. Vai nu vienkārši neuzdrošinoties vērsties pie citiem cilvēkiem vai arī atlikt socializēšanos ar domu, ka "uzlabojot" sevi, es būšu tik pievilcīgs un vilinošs citiem, ka atteikuma risks samazinātos vai arī ka citi cilvēki vērstos pie manis.
Realitāte ir tāda, ka es nu jau pēdējos pāris gadus es esmu iestrēdzis šajā sevis uzlabošanas procesā.

Mans vecais - 25 gadus lolotais - priekšstats par dzīvi balstījās uz sapņiem un bailēm.

P.s. Redzēju "Alien: Coventant". Laikam jau kopumā filma ok. Bet tomēr ir neliela vilšanās sajūta, jo gaidīju/biju noskaņojies uz ko vairāk. Nevajadzēja lasīt internetā apspriestās teorijas. :D

Ideoloģiskā atšķirība starp manu veco (apkārtējo cilvēku) pieeju un manu jauno pieeju (atšķirība, kas tad manā apziņā izpaužas kā barjera - pārliecība par manu nepieņemamību, nevēlamību un pat kaitnieciskumu citu acīs, beigu beigās mani atturot no vēlmes uzrunāt un viedot kontaktus ar citiem cilvēkiem) ir par lietu nozīmi. Agrāk es tiecos pēc ārējās - apkārtējo cilvēku atzītās un ievērotās - nozīmes. Idejas būtība ir meklēt/identificēt lietas pēc to nozīmes/definīcijas. Rezultātā lietu nozīmi es pieņēmu un izvēlējos (brīvprātīgi vai piespiedu kārtā) pēc šīs lietu nozīmes tad vadīties. Turpretī mana jaunā pieeja balstās uz manas vecās izpratnes par lietu nozīmi anulēšanu. Ko es agrāk uzskatīju par lietu nozīmi/būtību kā definīciju vai likumu, tagad es uztveru kā interpretāciju. Kas nozīmē to, ka ne tikai jebkurtu lietu nozīmi mēs paši piešķiram (ka jebkurai lietai pašai no sevis nav iepriekš definēta nozīme), bet attiecīgi varam lietu nozīmes mainīt. Un ņemot vērā to, ka, kopš man ir mainījusies izpratne par lietu nozīmi, man jaunā izpratne dod tik milzīgu atvieglojuma, nepiespiestības un rīcības brīvības sajūtu, jo gūstot iespēju izvēlēties interpretēt lietu/notikumu nozīmi pēc saviem ieskatiem, es varu ievērojami ietekmēt to, kā šīs lietas/notikumi mani ietekmē. Rezultātā mana jaunā pieeja ir ar lielu uzsvaru uz to, kā es izvēlos "operēt" ar lietu nozīmi. Un te izriet manas problēmas ar citiem cilvēkiem (un manu veco izpratni par dzīvi un tās lietu/notikumu nozīmi). Jau kopš bērnības es ļoti daudz esmu ticis strostēts, kritizēts un pat sodīts par nepareizu dzīvošanu. Par dzīves kārtības neievērošanu. Un vienmēr man tika uzsvērts tas, cik lielu kaitējumu un ļaunumu apkārtējiem cilvēkiem es nodaru ar mana nepakļaušanos un lietu kārtības neievērošanu. Cik loti lielāks ir manas nepareizās dzīvošanas nodarītais kaitējums un problēmas citiem cilvēkiem pār maniem pārdzīvojumiem stresiem, bailēm trauksmēm un panikām. Ka man, izvēloties izvairīties no neliela individuālā apgrūtinājuma, es nodaru daudz lielāku kaitējumu un apgrūtinājumu citiem cilvēkiem. Cik ļoti sautīga, egoistiska un netaisnīga ir mana izvēle, man nepakļaujoties un izvēloties neievērot kārtību. Un cik lielu necieņu es izrādu pret pārējiem cilvēkiem, kuri visas savas dzīves ir gājuši caur grūtībām un ir samierinājušies ar tām, jo "tāda ir lietu kārtība".

Būtībā manas pārliecības par manu nepieņemamību saknes ir meklējamas pagātnē piedzīvotajās "kaunināšanas un pārmetumu piedzīvotā šoka" epizodēs. Jo katru reizi, kad mani konfrontēja par manu nepateicību un netaisnīgumu, "paziņojot, cik īstenībā ļoti grūtas un smagas ir bijušas visu apkārtējo dzīves", es iztēlojos šos jauno informāciju. Un jaunie iespaidi no iztēlotā bija, īsi sakot, "šokējoši", rezultējoties pilnas jaudas panikas lēkmēs. Visas dzīves laikā laiku pa laikam, bet regulāri es piedzīvoju šādus, kā es pie vecā terapeita definēju, "skarbos realitātes mirkļus". Un ņemot vērā, ka man uzbruka un biedēja/draudēja par sekām manas piekoptās kārtību pārkāpšanas, tad mana jaunā pieeja, gan pilnībā atsakoties no vecās kaŗtības, gan to, ko man kārtība un lietu nozīme vispār definē, būtībā no nulles priekš sevis izvēloties lietu nozīmi pēc saviem ieskatiem, liekas 1000 reižu lielāks pārkāpums.