Bet vajadzetu tikai tik daudz, cik neiespringt uz atteikumiem.

Man pašam ir diezgan pagrūti tiekties pēc mērenības, jo man ir tendence iekrist galējībās: vai nu ir, vai arī nav. Vai nu es gūšu panākumus, vai arī piedzīvošu baigās neveiksmes. Man ir grūti pat pieļaut domu par mērenību kaut vai tā iemesla dēļ, ka mērenību interpretēju kā nepilnību. Savukārt nepilnības dēļ man ir iemesls domāt par teorētiskiem/potenciāliem riskiem, kas varētu rasties šī nepilnīguma dēļ. Tas ir kā, piemēram, iestājeksāmenā gūstot 10 balles es garantētu iestāšanos, bet, gūstot 9 balles vai mazāk, rodas risks tam, ka konkurences dēļ es varu palikt aiz strīpas.
Un man ir tendence šādus teorētiskos riskus savā apziņā un iztēlē attīstīt tik daudz, ka beigu beigās es esmu pārliecināts par neizbēgamu neveiksmju piedzīvošanu (nākotnes "katastrofizēšana"). Katrā situācijā, kurā man ir nedrošība vai šaubas par sevi, es visai īsā laikā periodā pārliecinu sevi par to, ka ne tikai ar mani notiks kas slikts, bet, ka ar mani notiks sliktākais, kas vien var notikt. Un daru to tādēļ, ka šajā sevis "pārliecināšanas" procesā es iztēloto pieņemu par realitāti. Un satraukumiem, nedrošībai (un atsevišķos gadījumos arī apdraudējuma sajūtai) klāt nāk spiediens un tāda kā atbildības sajūta novērst vai nepieļaut neveiksmes piedzīvošanu, ja es kaut kādu iemeslu dēļ jūtos vainīgs par šo risku radīšanu. Piemēram, ja es jūtos nedrošs par savu izskatu (konkrēti par to, ka es esmu apvēlies) un es sāku satraukties par to, ka man citi cilvēki varētu mani atraidīt tieši šī iemesla dēļ, tad es izjūtu spiedienu atlikt vēršanos pie citiem uz vēlāku laiku, ar domu vispirms uzlabot savu fizisko formu vai arī rēķināties ar atteikuma saņemšanu un šī atteikuma interpretēšanu kā likumsakarīgu iznākumu - sodu - par manām pagātnē pieļautajām kļūdām un neizdarībām, kas mani noveda pie liekā svara.
Nu tāda sevis sabotējoša tendence man ir izveidojusies. Bet es domāju, ka man šāda tendence ir bijusi nepieciešama, jo, neskaitāmās ikdienišķās un šķietami nekaitīgās situācijās nedrošuma dēļ izjūtot satraukumu un pat trauksmes lēkmes, es pārbijos un vienkārši nemācēju ar šīm sajūtām tikt galā. Tādēļ es izmisīgi (pie-)meklēju izskaidrojumus šādu sajūtu piedzīvošanai. Un vienlaikus centos meklēt veidus kā sevi pasargāt un izvairīties piedzīvot šādas sajūtas atkārtoti. Vai ko vēl ļaunāku. Jo, ja es "piedzīvoju tik mokošas un paralizējošanas sajūtas tikai no domām par neveiksmēm, tad ko es piedzīvošu, kad mani piemeklēs šīs neveiksmes realitātē".