justlive

27. Novembris 2017 14:53

Es šodien daudz domāju un nonācu pie atziņas, ka tas ĪSTAIS iemesls, kāpēc es tik ļoti mēdzu rakņāties pagātnē, varētu būt vēlme identificēt cēloņus, kas ļautu man izskaidrot savas sajūtas taganē un to, kā es skatos uz lietām par nākotni. Es satraucos par lēmumu pieņemšanu tagadnē un nākotnes plānošanu, jo jūtos apdraudēts. Un šo apdraudētības sajūtu veicina neziņa, nespējot izskaidrot baiļu un trauksmes sajūtu rašanās cēloņus. Rezultātā es stresoju dubultā: gan par konkrēto situāciju, kuras dēļ jūtos nedrošs, gan par apstākli, ka es nespēju noteikt šo satraukumu cēloni. Sanāk tāda kā meta-satraukšanās, kad es satraucos par pašu satraukšanās faktu. Un te es nonāku pie pagātnes atstāstīšanas un ķidāšanas.

Pamēģināšu īsi un kodolīgi noformulēt manu motivāciju rakņāties pagātnē: iedziļinoties pietiekami detalizēti manas pagātnes notikumos, man izdodas piedzīvot "momentus", kad es savās atmiņās spēju identificēt atsevišķas nianses, kas varētu kalpot par skaidrojumu/cēloni tiem kreņķiem un pārdzīvojumiem, kurus es piedzīvoju tagadnē un/vai kuru dēļ es uztraucos par nākotni.

Tas priekš manis ir ļoti (pat kritiski) svarīgi, jo agrāk, nespējot saprast šīs ļoti trauksmainās un mokošās sajūtas un nespējot atrast to rašanās cēloni, es mēdzu tās uzskatīt kā nenormālas, aplamas un nedabiskas izpausmes. Ka bailes un panikas lēkmes ir kaut kas ārpus "normālas dzīves pieredzes". Līdzīgi kā es sākotnēji uztvēru nāvi. Tādēļ es jau no pašas bērnības ļoti baidījos no šīm sajūtām. Gan tādēļ, ko tās man simbolizēja, gan no tā, cik graujošu efektu bailes, trauksme un panikas lēkmes radīja uz manu dzīves kvalitāti. Līdz ar to, atkārtoti un nerimstoši ieslīgstot pagātnē un rakņājoties pa detaļām un niansēm, un atrodot sakarības starp pagātnē pieredzēto un to, ko es pieredzu tagadnē, es gūstu sajūtu, ka es varu izskaidrot iemeslus bailēm un trauksmes sajūtām, kuras ikdienā mēdzu piedzīvot. Kas man dod iedrošinājumu, ka, lai arī cik nepatīkamas un dzīvi apgrūtinošas ir šīs sajūtas, viņas pieder pie dzīves pieredzes. Ka šīs sajūtas ir "dabiskas". Līdzīgi kā caur terapiju es mainīju savu pieeju nāvei, galu galā pieņemot to kā daļu no dzīves pieredzes un pārstājot sevi par katru cenu pasargāt no tās, caur rakņāšanos pa pagātni un bailes/trauksmes sajūtu cēloņu identificēšanu, es spēju atpazīt bailes un trauksmes sajūtas kā daļu no dzīves pieredzes. Caur rakņāšanos pagātnē es validēju savu baiļu un trauksmes sajūtu "autentiskumu", "īstumu" un " to piederību realitātei". Un man ir jāsaka, ka šīs sajūtas "par piederību dzīves realitātei" efekts ir ievērojams. Gandrīz kā diena pret nakti, salīdzinot ar sākuma kreņķu, satraukumu un šaubu stāvokli.

Un te es nonāku pie tā, kāpēc es tik ļoti šo ieslīgšanu pagātnē daru tieši terapijas laikā. Parasti es uz terapiju dodos ar vēlmi risināt kādu konkrētu mani satraucošu problēmu. Un 99,99% gadījumu ikdienā piedzīvotie satraukumi, kreņķi un bailes izriet no nedrošības un šaubām pašam par sevi. Šaubām par savām spējām uztvert realitāti. Šaubām par manis paša (un mana prāta) piederību realitātei. Sākotnēji mans mērķis terapijas laikā ir meklēt risinājumu, bet tādēļ, ka bieži vien atsevišķas situācijas (konkrēti, attiecības ar cilvēkiem un bailes no cilvēkiem) man liek justies tik ļoti nedrošam un izjust tik stipras šaubas par sevi, savu spriestspēju un savu spēju uztvērt realitāti, ka es terapijas laikā es neapzināti ieslīgstu šajā pagātnes notikumu "ķidāšanas" (jeb kā terapeite man reiz terapijā teica - atkārtotas sevis mocīšanas) procesā, lai tikai gūtu šo "piederības realitātei" validācijas sajūtu.