justlive

24. Novembris 2017 15:56

Man no senatnes ir bijusi sajūta/priekšstats, ka man pirms jebkura atbildīga un svarīga darba ir pienākums koncentrēties, noskaņoties un pilnībā veltīt sevi veicamajam darbam, pretējā gadījumā riskējot ar manu tendenci uz neuzmanību, vieglprātību un bezatbildību (par ko man savulaik itin bieži norādīja un pārmeta) pieļaut rupjas kļūdas un nodarīt konktrētajam darbam un tajā iesaistītajiem cilvēkiem nopietnu kaitējumu. Radīt smagas un neatgriezeniskas sekas manas neuzmanības vai (neapzinātas) neizdarības rezultātā, ir sliktākais, kas vien varbūt. Tādēļ man ir jādara viss, lai konkrētā darba ietvaros es būtu 100% koncentrējies uz savu uzdevumu. Pat ja tas nozīmē sevis forsēšanu, pakļaušanu sevi stresam un baiļu izmantošanai pret sevi. Ļauties stresam un bailēm no soda, ja tas man dod lielāku motivāciju konkrēto uzdevumu prioritizēt pār visām manām pārējām vēlmēm un nepieciešamībām. Nepieciešamais ļaunums, upuris. Pakļaut sevi relatīvi mazam diskomfortam, lai nepieļautu daudz lielākas nelaimes un ciešanas.

P.s. Es nedaudz aizdomājos par man "inkriminēto" vieglprātību, neuzmanību un bezatbildību un šo nevēlamo īpašību un izpausmju potenciālajām problēmām. Un to, ka šīs izpausmes man nozīmēja brīvību, radošumu un dzīvesprieku. Beigu beigās sanāk tāds kā konflikts starp dzīvošanu un izdzīvošanu. Dzīvošana pēc sirds patikas kaitē izdzīvošanai, bet izdzīvošana neļauj dzīvot.