ARHITEKTŪRA UN MORĀLE: OSLO

MIGRĀCIJA

Pirmā lieta, par ko runā vienkāršie cilvēki. Kad par to ierunājos ar izglītotākiem, viņi bija politkorekti, un to kā problēmu īsti neatzina, bet drīzāk diskutēja par čadrām un circumscission. Katrā tramvajā bija sociālā reklāma pret to (vairākās valodās un fontos, pamata mērķauditorija - Ziemeļāfrikāneri).
Man bija sajūta, ka melno ir daudz vairāk Oslo tagad, nekā bija pirms 7 gadiem. Neiedziļinājos vēsturē, bet 70-jos Nor valdība bija lūgusi darbaspēku no Pakistānas, un to arī saņēmusi. Pārējie ir bēgļi, pārsvarā no Ziemeļāfrikas.
Mans arguments bija, ja jau mums Latvijā ir tādas problēmas ar balto (radniecīgo slāvu) integrēšanu, tad melno un musulmaņu integrācija pēc definīcijas ir neiespējama.
Ticu, ka tā nav liela problēma Norvēģijā, bet tikai liekas liela, jo tāpat kā čigāni Rīgā, nēģeri, arābi un ķīnieši ir viegli pamanāmi uz ielas, lai arī viņu īpatsvars nebūt nav tik liels, kā acīm liekas.



UNIVERSITĀTE



Tas viss (piecu dienu vasarskolas lekcijas) notika Oslo Universitātes kampusā jeb studentu pilsētiņā Universitat Bilndern. Nezinu, cik daudz tur fakultāšu un koju, bet liekas, ka tas varētu būt domāts ap 20 000 studentiem . Bbibliotēka bija būvēta no marmoriem (skat. zem manām kājām), metāliem un stikliem. Un diezgan grandiozos mērogos. Tagad, pārskatot šīs foto, atcerējos Trona (norvēģa) teikto atvadu ballītē, īpaši viņa fanātisko toni: "Tu pat nevari iedomāties, cik bagāti mēs esam!" Droši vien tas bija mana jautājuma un pieņēmuma sakarā par Norvēģijas neiestāšanos ES, un viņu naftu.





Virtuve vienmēr ir viena no ceļojumu atslēgas kategorijām. Kebabus, donerus, indiešu un ķīniešu virtuves jau bijām baudījuši, un nu bija pienācis pēdējais brīdis vietējai - norvēģu virtuvei. Liutauras un Austeja teica, ka esot izlēmuši vakariņot restorānā un iet iekšā pirmajā kas iepatiksies, neskatoties uz cenu. Pievienojos, jo viņi vēlējās iet un nobaudīt ko tradicionālu. Oslo gaidā (ko varu tikai rekomendēt jebkuram tūristam, bet nevaru atrast tā nosaukumu un www) atradām dažas norādes uz šādiem restorāniņiem un izvēlējāmies vienu no tiem - "Schroder Restaurant".
Pietika mums ieiet iekšā un apsēsties, lai mēs saprastu, ka esam nonākuši īstajā vietā. Publika - tikai baltie norvēģi pirms un pēcpensijas gados; ēdiens, ko redzam viņu šķīvjos, - lielas dūres izmēra gaļas bumbas (katram divas); dizains - kā Bergmaņa filmās. Mēs pasūtam sīpolu zupu, kas vienlaikus ir gan stipra, gan plāna; gaļas ēdienus ar zaptēm; supersaldus karameļu pudiņus, kas ir gandrīz par saldu pat man...





Varbūt vērtīgākā daļa no vasarskolas bija studenti. Ja neskaita norvēģus (vismaz 1/3 no visiem), tad pārējie apmēram 25 nāca no daudzām valstīm un vismaz pāris tāliem kontinentiem. Vai tu esi kādreiz sastapis un runājis ar kādu no Gvatemalas, Peru, Zimbabves vai Šrilankas? Lai arī daudzi no viņiem studē Zviedrijā, Dānijā, Vācijā vai kur citur te, un nu jau faktiski ir gandrīz pirmās paaudzes emigranti, viņu disertāciju tēmas kā likums ir veltītas savas tēvzemes sociālajām problēmām. Skats no "trešās pasaules" vai "eks-kolonijām" vienmēr atsvaidzina un liek paskatīties savādāk uz visu te (un citur). Bildē kolumbietes Marijas soma, kuru es nevarēju nenofotografēt (viņa raksta par bijušajiem "nemeirniekiem", kas mēģina atgriezties civildzīvē, t.i. - faktiski par pilsoņu karu [izrādās, tā ir dominējošā tēma Latīņamerikas un Afrikas sociālājās zinātnēs).



Atvadu vakaru mums noorganizēja vietējās valdošās sociāldemokrātu partijas daudzceltnē uz jumta, kur īsu brīdi vasarās tiek atvērts pilsētas kūlākais bārs. Ieeja savi 15 Ls un mūs brīdināja, ka pēc 21-iem jau nu droši netiksim iekšā.




Norvēģi pamatā ir protestanti.



HANNE HUKKELBERGA un ILDJARNS

Džekiem ir vairāki pasaulslaveni un lieliski mūziķi. Šos es noteikti vēlējos nopirkt, īpaši Hanni, kā īstu Oslieti. Mani mazliet pārsteidza tas, ka viņas divus diskus nemaz nebija viegli atrast. Izstaigāju vismaz septiņus mūzikas veikalus, un par laimi divos atradu pēdējos (!) eksemplārus.
Ar Ildjarnu bija līdzīgi. Tikai specializētajā norvēģu melnā metāla veikalā bija viens viņa disks. Es meklēju citu.



BRŪNAIS SIERS Vēl viena no skaidri zināmajām "jāizdara Norvēģijā" lietām. Liekas, iepriekšējo reizi mani maldināja vārds "siers", bet kad šoreiz hostelī to piedāvāja kā akcijas produktu: "Brūnais siers ar vafelēm! Tikai 12 NOK!" un es to nobaudīju, man atvērās acis. Tas drīzāk ir saldais ēdiens, kaut kas starp gotiņu un cietāku, bet ne tik saldu, novārīto kondensēto pienu.


Vēl viena pārticības pazīme: lai arī Oslo dzīvo labi ja 300 000 iedzīvotāju, tā nemitīgi pārbūvējās. Viena no šī brīzā aktualitātēm ir tuneļi zem centra. Nebūtu slikti, piemēram, ja Brīvības iela paietu zem zemes tā ap Jauno Ģertrūdes baznīcu, un iznāktu kaut kur Andrejsalā.

SABIEDRISKAIS TRANSPORTS



Man tas patika (atmiņas no iepriekšējā Oslo apmeklējuma gan atgādināja par 2 Ls tramvaja biļeti [neatceros, cik toreiz Rīgā maksāja tramvajs, bet ne dārgāk par 18 santīmiem, noteikti]). Šoreiz pilsētā paliku ilgāk, un mums bija ieteikts iegādāties 7-dienu-karti. Maksāja nieka 20 Ls, bet ar to varēja braukāt bez ierobežojumiem pilsētas robežās ar visiem sabiedriskajiem transportiem, ieskaitot kuģīšus, kas vasaras sezonā regulāri kursē uz dažām vietējām salām un pussalām.
Foto pieturas, kur ne tikai uzrakstīts viss maršruts un laika grafiks, bet arī redzamas, cik vēl minūtes līdz gaidāmā busa / tramvaja atnākšanai.
Iedomājos, ka arī Rīgā varētu būt kas līdzīgs (skaidras un precīzas transporta shēmas), bet tad padomāju, ka Rīga tomēr ir miljona pilsēta (gandrīz), atšķirībā no Oslo, un tramvaja biļete maksā 30 santīmus, nevis 2 Ls...

VĪGELANDA PARKS



Ir daudz stāstu un leģendu par Vīgelandu un viņa parku (piemēram, kā jaunībā viņi ar Munku īrējuši kopīgu dzīvokli un dalījuši [pāra / nepāra dienās] istabeni), bet ja nerunājam par pilsētplānošanu un publisko telpu (parks ir milzīgs un apmeklētājiem bez maksas), man ir tikai viens jautājums: "Vai Vīgelands skaitās labs skulptors?" Pie rokas man nebija neviena tēlniecības eksperta, kas dotu atbildi.
Par Munku man nav šaubu, kad iepriekšējo reizi biju pilsētā un apmeklēju viņa muzeju, es burtiskā nozīmē jutu spēku no viņa gleznām.



VIKINGU KUĢA MUZEJS



Nekad nebiju aizrāvies ar vikingiem, bet 'Vikingu kuģu muzeja' apmeklējums deva pāris vērtīgu atziņu:

viņu ķiverēm nebija govs ragu (gide lika iedomāties, cik parocīgi būtu ar tādām iet cauri brikšņiem);

kuģi drīzāk bija lielas laivas, kas taisītas no 10 gadus žāvētām priedēm, dēļus plēšot un šķeļot, nezāģējot;

vikingiem vienmēr bija līdzi žāvēti āboli, tāpēc cingu viņi nav pazinuši.




DABA





Man bija vairāki plāni Oslo, piemēram, strādāt pa vakariem vai lasīt neizlasīto literatūru lekcijām, bet dažus es arī īstenoju. Pēdējā dienā devos ar metro nr. 3 līdz galam, līdz Sognsvann ezeram lai beidzot izpeldētos. Gribēju to jau kopš pirmās dienas, bet laiks nebija tik silts un neviens cits īsti man nebija gatavs pievienoties, kad bija izdevība.
Skoger, acīmredzot, ir vietējās pašvaldības nosaukums, un man tā patīk tas jau kopš iepriekšējās Nor apmeklēšanas 90-to beigās, ka viņi pašvaldības dēvē par komūnām.
Ezers bija labs. Es izdarīju to no laipas. Laikam vienīgais. Lai gan tur bija daudz cilvēku. Var redzēt, ka tā vieta ir populāra jogingotājiem un riteņbraucējiem. Ezers atrodas pilsētas nomalē, kur sākas mežs. Tur viegli nokļūt ar sabiedrisko un privāto transportu.

2007. g. jūlija beigās